Mēs uzaugām bez interneta, nezvanījām viens otram, pirms devāmies pastaigā, skolotāji nerakstīja lūgumus vecāku čatā, un vecāki nevarēja mums piezvanīt, kad kavējāmies mājās. Lai uzdotu uzdevumu pēc skolas izlaišanas, mēs devāmies uz klasesbiedra māju, mūs mācīja būt neatkarīgiem no šūpuļa, mēs vienmēr ēdām visu, mums bija režīms, un mēs tikām sodīti. Tagad ir šķīries bariņš psihologu, kuri apgalvo, ka katram no mums šādas audzināšanas dēļ ir bērnības trauma. Bet mēs ar maigumu un sajūsmu atceramies bērnības gadus, apzinoties, ka mūsu bērniem tā nebūs... Jā, kaut kas bija dīvains un varbūt nepareizi. Bet tā bija visiem, un mēs joprojām neprātīgi mīlam savus vecākus un pateicamies viņiem par bērnību!
Nebija kopgulēšanas. Tagad jaunie vecāki guļ ar bērniem gandrīz līdz izlaidumam. Un mūsu vecāki mums mācīja, ka vecāki guļ atsevišķi, bet bērni atsevišķi, un nebija nekādu indulgenču.
Mūs mācīja būt neatkarīgiem. Mēs paši gājām uz skolu un atpakaļ, pat pirmajā klasē varējām gatavot paši, tīrījām māju, kamēr vecāki strādāja, un pat pieskatījām jaunākās māsas un brāļus. Nodarbības taisījām paši, arī paši pierakstījāmies pulciņos un sekcijās. Un dažreiz man bija jādodas uz otru pilsētas galu, lai izšūtu, adītu, dejotu vai spēlētu futbolu. Viņi visu darīja paši. Tagad visu izlemj pa telefonu, ja vecāki nevar satikt bērnu no skolas, aizvest uz apli vai pasēdēt ar viņu mājās, vecvecāki ir saistīti. Spēlējām arī paši. Protams, jo tagad dzīve ir kļuvusi daudz bīstamāka nekā agrāk.
Kreiļi tika pārkvalificēti par labročiem. Man tas vienmēr likās tik stulbi, bet agrāk tiešām bērni bija gandrīz piesieti pie kreisās rokas pie ķermeņa, lai tikai nemēģinātu ar to rakstīt. Domāju, ka nav starpības, ar kādu roku cilvēks kaut ko dara, galvenais, lai labi izdara.
Mēs vienmēr visu pabeidzām, jo vecākie mūs piespieda. Tagad, ja tu visu apēdi, ej un staigā. Viņi arī paēdināja mūs pa stundām. Starp citu, kad bērni bija mazuļi, es arī baroju viņus stingri ik pēc 3 stundām, jo tā teica ārsts. Cik daudz es toreiz cietu un cik mani bērni cieta...
Zēni manā bērnībā visi bija ar īsiem matu griezumiem, un meitenes biežāk ar gariem matiem, bantēm, sprādzieniem. Tagad ir otrādi. Es nespriežu, katrs izsakās kā grib, bet man šķiet, ka agrāk viss bija kaut kā sakārtotāk, tagad skolēniem ir pārāk liela brīvība.
Mēs tikām sodīti. Jā, es arī lidoju ar jostu, un ne reizi vien bērnībā dzīvokļa stūros aizstāvēju sev atvēlēto laiku. Bet man uzreiz tas tika atlikts, jo izturēties nav iespējams. Tagad pamēģini, ieliec bērnu stūrī, tūlīt sāksies aizvainojums, un tad uzpeldīsies bērnības traumas, un vecāki ātri vien tiks norakstīti kā toksiski. Bet mēs mīlam savus vecākus, neskatoties uz stūri un jostu. Iepriekš pat bērnudārzos bērnus sēdināja stūrī, bet tagad vienkārši nosēdināja uz augstā krēsla, un arī tad tas ne vienmēr izdodas.
Mums bija rutīna. Pirms skolas pa dienu gulējām, vakarā gājām vienā un tajā pašā laikā, arī pusdienojām un vakariņojām pēc režīma. Tagad, ja bērns nevēlas gulēt pa dienu, viņu nespiež, bet ja viņam patīk negulēt līdz 12 naktī, nav par ko uztraukties. Nu, ja viņš negrib boršču vai putru, tas ir nieks, tad viņš apēdīs čipsus.
Mēs reti lietojam autiņbiksītes. Ar pirmo bērnu autiņbiksītes man bija retums. Bērns vairāk bija autiņos vai vienkārši “caurēts” uz eļļas lupatiņām. Bet pēc gada jau esam sadraudzējušies ar podu. Tagad autiņbiksītes ir kļuvušas modē, un daudzas māmiņas tās uzvelk saviem mazuļiem līdz četru gadu vecumam!
Un manā bērnībā vecāki saviem bērniem nekad neatvainojās! Un tas nelikās nepareizi. Mūsdienu vecāki atvainojas saviem bērniem, tad paskaidro, kāpēc viņi viņus sodīja vai viņi kliedza uz viņiem, un tad viņi arī nopērk kādu dāvanu kā izlīguma zīmi, ko es nē saprast.
Un kāda bija jūsu bērnība, un kādus audzināšanas principus ievērojat ar saviem bērniem?
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/ranshe-bylo-po-drugomu-chto-bylo-v-nashem-detstve-i-nikogda-ne-proizojdet-v-detstve-nashih-detej-i-vnukov.html
