Manisa ir vissvarīgākais Osmaņu valsts sanjaks, un pēc tradīcijas šahzade, kas pārvalda šo sanjaku, ir soli tuvāk tronim.
Mustafa ilgu laiku valdīja Manisā, taču pieļāva pāris kļūdas, par kurām ienaidnieki nekavējoties ziņoja suverēns Suleimans nolēma nodot Manisas sanjaku Mehmeta varas rokās un nosūtīt Mustafu Amasjai.
Ar Mahidevrana palīdzību Mehmets saslimst ar bakām un pamet šo pasauli. Tagad ir pienācis laiks iecelt jaunu šahzādi Manisā.
Sultāns Suleimans savā pilī sapulcināja visus savus dēlus uz zobena pasniegšanas ceremoniju Džihangiram, bet visi saprata, ka pēc ceremonijas tiks paziņots "laimīgais", kurš tiks uzskatīts par galveno mantinieku tronis.
Gaidīšana ievilka, un visi harēmā esošie ar nepacietību gaidīja suverēna lēmumu, par kuru neviens, izņemot Suleimanu, nezināja.
Tiesa, Aleksandra Anastasija Lisovska tomēr sniedza savu ieguldījumu un ieteica Suleimanam valdīt Manisai, lai tā nosūtītu Selimu. Un suverēna viedoklis ar sievu sakrita.
Mihrima uzzināja par sava tēva un mātes lēmumu un bija ļoti satraukta. Galu galā Selims nav savākts un apzināts šahzade - kā viņš var pārvaldīt tik lielu sanjaku? Viņasprāt, Bajazīdam vajadzēja kļūt par sanjakbeiju - viņš ir drosmīgs, drosmīgs un savākts.
Bet ar šo lēmumu Aleksandra Anastasija Lisovska nolēma glābt Bajazīdu:
- Bajezids ir neatkarīgs un ar karstu temperamentu. Viņš ir mana cerība un atbalsts, un es nevaru viņu iemest ienaidnieku žēlastībā, kā tas notika ar Mehmetu.
Selims ir elastīgs, viņam nav ambīciju. Neviens viņu neuzskata par draudu. Bajazīdam piemīt visas īpašības, ko dara viņa tēvs, viņš ir gudrs un drosmīgs, kas nozīmē, ka skaudīgi cilvēki uzreiz redzēs viņu kā sāncensi un centīsies atņemt arī viņa dzīvību.
Ar šo lēmumu es glābju ne tikai Bajazīda, bet arī Selima dzīvību.
Suleimans, pieņēmis šādu lēmumu, sacīja, ka tas neko nenozīmē.
- Es neizlemju, kurš kļūs par troņmantnieku, bet tikai Allah.
