Merjēma, zaudējusi savu vienīgo dēlu, visā vainoja Elifu. Bēdu pārņemtā sieviete par viņu pat nevarēja dzirdēt, bet viņa saprata, ka, tiklīdz bērns piedzims, Elifs un Kahramans apmetīsies viņu mājā.
Merjēma lūdza māti pārliecināties, ka ne Elifs, ne viņas bērns neienāks Yoruk khans namā.
Redzot, kā Meryem cieš, Kamen khanim dodas pie Sultan khanim:
- Sultan, kāzas tik un tā nenotika. Paņem savas meitas un ej ellē. Nelauziet manas meitas sirdi. Elifs ir nodarījis tik lielu ļaunumu mūsu ģimenei. Ar šo naudas summu jums pietiks ilgu laiku.
Ar šiem vārdiem Kamena khanima nolika maisu ar naudu sultāna kājām un aizgāja.
Sultāns nezināja, ko darīt. Viņa pati būtu aizbēgusi no joruku khāniem, bet Elifs mīl Kahramanu, tāpēc nolemj šo jautājumu pārrunāt ar meitu.
Elifs, atzīstot Kamena Hanima vizītes mērķi, sacīja:
- Man viņu nauda nav vajadzīga. Es neatteikšos no Kahramana un divreiz uzkāpšu uz tā paša grābekļa. Kamēr Kahramans pats man neliks aiziet, es neaiziešu. Ej un dod Kamen khanim viņai naudu.
Sultāns atdeva naudu Kamena khanim, sakot, ka tagad nevis viņa, bet viņas meita izlemj, ko darīt. Un viņa atteiksies no Kahramana tikai tad, ja pats Kahramans to teiks.
Sieviešu sarunu noklausījās Zija Beja. Pēc sultāna aiziešanas Zija Beja uzsita uz sievu, sakot, ka viņš ir noguris no viņas darbībām. Turpmāk viņai nav vārdu, visu izlemj Kahramans. Un ļaujiet viņai nodarboties ar māti un tā kāpt pie bērniem. Un tas ir viņa pēdējais brīdinājums.
Bet, ja vien Zia Bey nevar apturēt savu sievu. Kamena khanima ne reizi vien pārkāps vīra aizliegumu. Viņas bērnu laime ir visdārgākā lieta pasaulē.
