Elifs ļoti baidījās, ka jorukhāni viņai atņems dēlu. Un meitenes bailes nebija veltas.
Keimets-hanims draudēja ar milzīgu sodu, sakot, ka tas bija Kahramana lēmums.
Elifs saprata, ka viena pati netiek galā ar jorukhāniem, taču negrasījās viņiem atdot savu dēlu. Vienīgais, kurš viņai var palīdzēt šajā situācijā, ir Kerims. Meitene puisi nemīlēja, bet sava bērna labad piekrita kļūt par viņa sievu.
Kerims nebija samulsis, ka meitene viņu nemīl un nēsā tēvoča bērnu. Kerims bija iemīlējies un spēka un enerģijas pilns. Tas nozīmē, ka viņi var tikt galā ar visu.
Neskatoties uz to, ka māte, vectēvs un tēvocis nedeva piekrišanu laulībai, Kerims sāka gatavoties saderināšanās un gaidāmajām kāzām. Viņš šo dienu bija gaidījis pārāk ilgi, un tagad neviens viņu nevar apturēt.
Kahramans, uzzinot par gaidāmo saderināšanos, nolēma atkal sarunāties ar Elifu.
Ieraugot Elifu, Kahramans pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja. Tajā brīdī Kahramans saprata, ka arī Elifs viņu mīl.
Un šoreiz viņam izdevās noskaidrot, kāpēc Elifs novērsās no viņa.
Kahramans teica:
- Defne un māte nevēlas, lai viņi būtu kopā, tāpēc viņi aust netīras intrigas, kurām jūs ticat. Ja jūs patiešām mīlat Kerimu, tad es aiziešu, aprakšu savas jūtas dziļi dvēselē. Bet, ja tu mani mīli, es tevi nekad nepametīšu.
Elifs vairs nevarēja pretoties savām izjūtām, un, kad Kerims atnāca paskatīties, kā norit gatavošanās saderinājumam, Elifs atdeva viņam gredzenu, sakot, ka viss ir kļūda.
Kerims sagaidīja viesus tukšā kafejnīcā, un uz jautājumu, kur ir līgava, Sultans-khanims atbildēja:
- Līgavas nav. Jūs man atbildēsiet par to.
