Rupjība ir smagi skārusi Brazīliju. Viņiem tur ir daudz dažādu ģeogrāfisko apgabalu. Un tagad Brazīlijas zinātnieki pamanīja, ka kalnu reģionos ir mazāk pacientu. Radās doma, ka tur dzīvo daži spēcīgi kalnieši, vai vīruss sliktāk tiek pārnests augstienēs.
Man jāsaka, ka Brazīlijas kalni nav Tibeta. Brazīlijas zinātnieki novēroja tikai cilvēkus, kuri uzkāpa knapi 1000 metrus. Tas ir, tur pat nevar būt augstuma slimības.
Zinātnieki domāja, ka to varētu izraisīt ultravioletais starojums.
No vienas puses, ultravioletā gaisma sadedzina vīrusus, un tie ātri mirst.
No otras puses, jo vairāk UV gaismas, jo vairāk D vitamīna rodas ādā, kuras trūkums jau mēģinājuši sazināties ar kovitu.
Ir arī viedoklis, ka tas ir gaisā. Jo augstāki kalni, jo plānāks gaiss. Burtiski, gāzes molekulas lido tālāk viena no otras. Un, ja jūras līmenī vīruss vai puņķu pilieni ar vīrusu lec pāri šīm molekulām kā pāri akmeņiem straumē, tad retinātajā gaisā pilieni tiek turēti ar grūtībām. Tas ir tāpat kā lidmašīnas nevar lidot atmosfēras augšdaļā, jo tām tur nav pietiekami daudz pacēlāju.
Daudzi vēlētos šeit norādīt liela augstuma ietekmi uz hemoglobīnu, piesātinājumu un visu to, taču augstums nebija ļoti augsts.
Tieši ķīnieši kaut ko atrada savos augstienēs, kas dzīvoja 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Brazīliešiem viss bija pieticīgāk. Nav runas par jebkādu pielāgošanos zemam skābekļa līmenim.
Īsāk sakot, viņi dzīvo tur Brazīlijā, cilvēki dzīvo kopās, taču viņiem dažkārt bija mazāka iespēja saslimt ar kovu, ja viņi sēdēja uz kalniem 1000 metru attālumā. Pat vāji un veci cilvēki labi pacieš šādu augstumu. Un būtu interesanti nosūtīt mūsu cilvēkus no riska grupām uz kalniem. Varbūt viņiem tur būs drošāk.
Kopumā es pāris reizes ceļojumā pamanīju, ka vairāk nekā 1500 metru augstumā dažiem jau kļūst mazliet slikti. Vai jūs to esat satikuši?
