PSRS laikā mēs iemācījāmies ietaupīt naudu lietainai dienai, atturēt smieklus, lai rīt neraudātu, un arī justies vainīgiem par to, ka tagad mēs esam brīvi, mierīgi un laimīgi. "Beidz melot - tev jāizkļūst!", "Ja nu rīt kaut kas notiks!", "Neērti kaimiņu priekšā!", "Un ko cilvēki teiks!" - tas viss ir no mūsu padomju pagātnes! Ir grūti noņemt liekšķeri no galvas, ļoti grūti!
Kad es nāku mājās no veikala, visi ir tik satraukti izmēģināt jaunas drēbes un dzert tēju ar tikai nopirktiem gardiem saldumiem ka bērni jau no manis sagrābj iepirkumu maisiņus, atlīmē konfektes un uzvelk drēbes, par kurām es, starp citu, nopirku sevi. Un viņi neko sliktu nedara, bet es sāku nervozēt! Kāpēc? Tāpēc, ka esmu dzimis PSRS, un tad jaunas lietas, piemēram, dārgas konfektes, bija retums, un tās vajadzēja kopt un lolot!
Vai atceraties, kas vispirms tika apēsts no Jaungada dāvanas? Visgaršīgākais, un beigās jau pienāca kārta šokolādēm. Mūsu bufetēs bija burkas ar zirņiem, kukurūzu, majonēzi "gaidot" dzimšanas dienu vai Jauno gadu.
Manu acu priekšā joprojām ir vinila plates un kasetes, kas paredzētas spolei-ruļļam magnetofonam, grāmatu kaudze plauktos, iepirkšanās tīkli un citi padomju piederumi. Es negribu teikt, ka esmu neapmierināts ar savu pagātni. Jā, bērnībā viss nebija tā, mēs dzīvojām pēc noteikumiem, staigājām rindā, centāmies būt labi, lai viņi par mums nerunātu slikti, mēs centāmies gūt panākumus visā. Bet dzīve PSRS bija sava veida saspringta. Mums praktiski nebija atpūtas, jo mums pastāvīgi bija vajadzīgs kaut kas noderīgs, lai aizņemtu brīvo laiku. Tāpēc mēs neaugām laimīgi!
Mūsu vecākiem šķita, ka būt laimīgiem ir kaut kā nepieklājīgi. Un mīlestība netika īpaši gaidīta. Bija nežēlība, prasīgums, un visas manas patiesās jūtas bija jāslēdz. Sabiedrības laime bija svarīgāka par personīgo laimi. Cilvēki strādāja, lai gūtu labumu Savienībai. Un dzīvē nebija jēgas, jēga bija tikai darba produktivitātē! Un šī dzīve, gaidot "gaišo nākotni", vienkārši neļāva baudīt dzīvi šeit un tagad. Un mēs, bērni, vakcinējāmies. Un viņi to tiešām ieaudzināja! Tagad mums, jau pieaugušajiem ar padomju bērnību, ir kaut kāda imunitāte pret laimi. Mēs turpinām dzīvot kaut kādā spriedzē, kaut arī PSRS vairs nav 30 gadus veca!
Mums ir tik grūti pārvarēt visus šos padomju stereotipus, mēs nespējam šķirties no saviem kompleksiem un bailēm. Un es joprojām jūtos vainīga par to, ka esmu par kaut ko laimīga, nopirku kaut ko dārgu, neatlieku to lietainai dienai.
Pat psihologi saka: "Vispirms mīliet sevi!" Bet kā to izdarīt, ja mums to nemācīja bērnībā? Mēs klausījāmies savus vecākus, lasījām padomju grāmatas, ticējām "gaišajai nākotnei". Un kā mēs tagad varam iemācīt saviem bērniem mīlēt sevi? Kā mēs to varam iemācīt?
Un es nolēmu cīnīties ar sevi. Tagad, ja man patīk šokolādes, es tās nopirkšu, nevis karameles, kas ir lētākas. Es savā brīvajā dienā neko negribu darīt - es pat nepacelšu pirkstu. Mēs sākām ēst no skaista un dārga trauku komplekta, nevis glabājām to īpašam gadījumam! Ja jūs lasāt - tad tikai prieka pēc, ja mīlat savus bērnus - tad bez jebkādiem nosacījumiem un pārmetumiem!
Mums jāiemācās izjust laimi! Visi jau ir noguruši no padomju pagātnes paliekām, tagad ir pienācis laiks meklēt iemeslus pat mazākajam priekam, ir pienācis laiks iemācīties dzīvot laimīgi!
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/zhizn/sovetskoe-detstvo-pochemu-nas-ne-nauchili-byt-schastlivymi.html
