Atgriezies no militārās kampaņas, Suleimans gāja garām Makhidevranai, pat nepaskatīdamies uz viņu. Makhidevrans saprot, ka zaudē sultāna prātu, un pie visa vaino Aleksandru Anastasiju Lisovsku.
Makhidevrans nolemj spert izmisuma soli – saindēt krievu vergu. Taču viņas plānam nebija lemts piepildīties, un Aleksandra Anastasija Lisovska un viņas vēl nedzimušais bērns tika izglābti.
Suleimans pavēl Ibrahimam atrast vainīgo un apņemas viņu personīgi sodīt. Pa to laiku Mahidevrans pavēl Gulšaham likt vergam, kurš sultāna kambariem iedevis indi, apklust. Un Gulšahs taisīja. Viņa nožņaudza vergu ar spilvenu un pēc tam pakāra viņu.
Harēmā visi nolēma, ka meitene sevi sodījusi par nodevību. Tomēr Sjumbuls pastāstīja kambaru turētājam, ka redzējis Gulšahu harēmā. Kalpone bija nervoza un satraukta.
Ibrahims nojauš, ka Aleksandra Anastasija Lisovska mēģinājusi saindēt Mahidevranu. Viņš pavēl atvest Gulšahu uz viņa kamerām. Istabene saņēma no kambaru uzrauga sejā, nekavējoties visu atzinās. Viņa teica, ka pilda savas saimnieces pavēli, un pakārusi verdzeni, lai viņa visu neatzītos. Ibrahims lika Gulšaham apklust un neapmelot vārdu Mahidevran. Un tad viņš viņu aizdzina.
Suleimans jautā Ibrahimam, vai viņš ir atradis indētāju. Ibrahims stāsta, ka meitene, kura izdarījusi noziegumu, sodījusi sevi. Suleimans saprot, ka Ibrahims piesedz Mahidevranu un nolemj pajautāt viņai personīgi. Bet, kad viņš iegāja Mahidevranas kambarī, viņš dzirdēja, kā viņa stāstīja Mustafam, kāda viņiem ir draudzīga ģimene.
Sava dēla laimei Suleimans Mahidevranu nevis padzina, bet zvērēja, ka nekad viņai nepiedos šo nodevību.
