Man ir draugs Saša. Un tagad, skatoties uz viņu, es jau sen sapratu, ka tu vari būt labs cilvēks, bet tomēr visiem nepatīkams. Var pat nepiedāvāt palīdzību vai neuzbāzties ar savu padomu, jo tas netiks novērtēts. Un cik grūti ir paiet garām, ja tev ir milzīga, laipna sirds kā Saša. Saša ir ļoti labs cilvēks, nekad neatsaka, vienmēr uzklausa, pasaka, ko darīt. Bet diemžēl tikai daži cilvēki to novērtē viņā.
Kaut kā Saša un viņa sieva nolēma doties uz jūru. Nolēmu braukt ar auto, tāpēc izmaksas ir mazākas. Un Saša bija ļoti labās attiecībās ar kaimiņiem, un kā viņam viņus bija žēl, kad viņi uzzināja par vīrieša braucienu uz jūru. Viņiem nebija naudas šādam braucienam un vispār nebija transportlīdzekļu. Tāpēc Saša aicināja viņus draudzīgi doties kopā uz jūru. Nu vai viņam žēl, it kā nenokritīs, un cilvēki vismaz redzēs kā izskatās jūra, atpūšas, sauļosies.
Piekrītu, mūsu laikos ir ļoti grūti satikt tādus cilvēkus, kuri piedāvātu palīdzību bez maksas. Bet tie pastāv, lai gan ir tikai daži no tiem. Bet psihologi par šādiem cilvēkiem saka nepatīkamu lietu, viņi ir pārliecināti, ka cilvēki, kas palīdz citiem pēc savas gribas, tikai cenšas sevi apliecināt uz kāda cita rēķina. Lūk, es esmu tik stiprs, un jūs esat vājš, es kaut ko esmu sasniedzis, bet jūs ne, tāpēc es jums palīdzu, barojot savu iedomību un lepnumu.
Tā Saška ar visu savu kompāniju devās uz jūru. Kaimiņi aiz ieraduma pārēdās, dzēra, dedzināja. Tā rezultātā kaimiņam bija izkārnījumu traucējumi, un kaimiņš kopumā lauza kāju. Un, protams, pie visa vainīga bija Saša! Viņam pārmeta, ka tieši viņš viņus sauca, ka viņi tik daudzus gadus tiešām dzīvojuši bez jūras, un viss esot kārtībā, vispār labāk sēdēt mājās.
Kad visi atgriezās mājās, kaimiņi sāka izplatīt dažādas baumas par Sašu, ne gluži patīkamas. Tāpēc viņš darīja labu cilvēkiem. Gribēju to labāko, bet sanāca, kā vienmēr!
Un vēl viens gadījums par Sašu. Papildus tam, ka viņš ir laipns un simpātisks cilvēks, viņš ir arī diezgan ievērojams vīrietis, daudziem patīk. Bet Saša ir uzticīgs savai sievai un nepievērš uzmanību ārējo sieviešu interesei par savu adresi. Tāpēc viņam patika viņa kolēģis, kurš bija šķīries. Viņi ilgu laiku strādāja kopā un nekad īsti nesarunājās, taču šeit bija nežēlīgs laiks, un Saša uzaicināja kolēģi aizvest viņu mājās. Līdzi bija arī smagas somas, nu kāpēc gan nepalīdzēt, žēl.
Un kundze sāka "piebraukt" pie vīrieša, un tas un tas. Saša saprata, kas ir kas, un nolēma šādas lietas vienkārši ignorēt. Un tas sievieti ļoti sāpināja, un viņa nolēma atriebties Sašai. Viņa paņēma un piezvanīja vīrieša sievai un teica, ka viņiem esot romāns. Labi, ka sieva ir sieviete ar galvu un nekam neticēja, citādi nebūtu zināms, pie kā tas viss novedis.
Mums jau no bērnības māca, ka, ja ir iespēja, vajag cilvēkam palīdzēt. Taču patiesībā dzīve rāda, ka ar savu palīdzību un padomu nekad nevajag iet pie citiem. Kāpēc tas notiek, ir noslēpums. It īpaši, ja cilvēks pats, izrādot līdzjūtību, vēlas piedāvāt palīdzību, vēlas, lai tie, kas jūtas slikti, justos labi.
Vienkārši ar savu labumu kā svārstu mēs izjaukām līdzsvaru kāda cita dzīvē. Kad mēs cilvēkam palīdzam pārāk daudz, viņa spēja patstāvīgi pārvietoties pilnībā atrofējas. uz priekšu, zūd motivācija, viņš sāk būt atkarīgs no mums, gaidīt šo palīdzību, un, ja ar to nepietiek, viņš parādās naidu.
Tāpēc jāpalīdz saprātīgās robežās, citādi sāks lietot, un tad arī ienīdīs, kad kaut kas noiet greizi. Vai tev ir bijuši tādi gadījumi, kad kādam palīdzēji, bet vēlāk kļuvi par briesmīgāko cilvēku pasaulē?
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/hotel-kak-luchshe-a-poluchilos-kak-vsegda-pochemu-tot-kto-vsem-pomogaet-v-itoge-vo-vsem-vinovat.html
