Katja un Jura dzīvo kopā jau 5 gadus. Viņi satikās pavisam nejauši veikalā. Meitene toreiz vēl bija studente, un puisis stingri stāvēja uz kājām un lēnām attīstīja savu biznesu. Jauniešu starpā, kā saka, uzlauzās aizraušanās, īsta ķīmija, pievilcība. Pēc pāris mēnešiem viņi iesniedza pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā un parakstījās, nerīkojot trokšņainas kāzas.
Sākumā jaunieši dzīvoja īrētā dzīvoklī, bet pēc tam mājokli paņēma uz hipotēkas. Savu ģimeni redzēju reti, jo viņi dzīvoja tālu. Tiesa, viņi bieži zvanīja viens otram. Un tad Jaungada brīvdienas, un Katja sāka justies skumji:
- Jur, man tik ļoti pietrūka savas ģimenes, varbūt svinēsim svētkus kopā?
- Nu, es neiebilstu, tad es uzaicināšu savējo? Jura atbalstīja savu sievu.
- Cik forši, piekrītu, tad sauksim viņus.
Jā, radiniekiem bija tāls ceļš, lai tur nokļūtu, taču Jura un Katja plānoja beidzot visus savākt kopā, lai no jauna cilvēciski iepazīstinātu. Jura piepūšamos matračus saviem radiem aizņēmās no draugiem, Katja nodarbojās ar dāvanu pirkšanu.
Ierašanās bija gaidāma 31. decembrī. Pirmie ieradās Jura radinieki - tā ir mamma un vectēvs. Vectēvs ir bijušais militārists, viņš pat paņēma līdzi ģitāru. Pēc stundas ieradās Katjas radinieki: māte, divas māsas un divi brāļadēli, no kuriem viens bija tikai gadu vecs. Tātad mazulis ļoti raudāja, tāpēc sākās tāds satraukums, viņiem pat nebija laika vienam otru labi iepazīt. Viņi nekavējoties sāka likt uz galda salātus un iepazinās tieši pie galda.
Vectēvs uzsāka pasākumu:
Pavadīsim veco gadu!
Visi sāka ēst. Sievasmāte uzreiz nolēma meklēt vainas vedeklas spējās ēst gatavošanas ziņā:
- Ak, Katjuša, kāpēc tu nelieci kukurūzu šajos salātos? Tas būtu bijis daudz garšīgāk.
Katjas māte iejaucās:
- Normāli salāti, kukurūza tur nekam neder, tāda ir mana recepte.
Mātes sāka strīdēties savā starpā, vectēvs turpināja svinēt, māsas gribēja aprunāties ar Katju, bet mazais brāļadēls izplūda tik rūgti asarās, ka saruna nevedās. Viņi viņu iemidzina.
Tad zvani, šampanietis, aiz loga skatoties salūtu. Un mazulis atkal pamodās no trokšņa. Man vajadzēja viņu nosēdināt pie galda kopā ar visiem, un viņš pavilka galdautu, un viss nokrita uz grīdas. Līdz tam laikam vectēvs jau bija labi sagriezis, tāpēc viņa rokās esošā ģitāra vairs nepaklausīja. Mātes par to strīdējās. Un Katja to nevarēja izturēt:
- Mammu, cik vien iespējams, beidz!
- Kā tu runā ar mammu? — vīramāte kliedza.
"Tev nav jāiesaistās mūsu attiecībās ar tavu meitu," iebilda Katjas māte.
Un viss sākās no jauna. Troksnis, kņada, strīdi, glāžu šķindoņa, kliedzošs mazulis. Tas bija īsts murgs. Katja sēdēja ar noliektu galvu, un tad viņa pamanīja, ka arī Jurai ir ļoti skumji. Pasākums beidzās divos naktī. Visi sāka kāpt gultā. Jura un Katja notīrīja galdu un grīdu, nomazgāja traukus un klusēja, it kā viņiem būtu viens otra priekšā liels kauns par stulbo domu, kas viņiem bija ienākusi prātā.
Jura un Katja devās gulēt uz piepūšamā matrača, lai gan tas bija paredzēts viesiem. Visu nakti vectēvs krāca, un jaunākais brāļadēls raudāja. 1. janvāris pagāja kaut kādā nemierā. Visi apdāvināja viens otram dāvanas, dzēra tēju, atkal strīdējās, vectēvs atkal dzēra, brāļadēls atkal kliedza. Līdz vakaram visi sāka izklīst, un beidzot vīrs un sieva palika vieni.
Tad Katja un Jura nolēma sev uzklāt galdu un atkal svinēt Jauno gadu.
- Zini, Katjuša, nu viņi, šie ģimenes svētki. Svinēsim Jauno gadu kopā! Jura teica.
"Nāc, Jur, tikai ne kopā, bet mēs trīs," Katja teica un iedeva vīram testu ar divām sloksnēm.
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/vot-i-otmetili-prazdniki-s-rodstvennikami-luchshe-by-tak-ne-delali.html
