Laiks skrien ātri, mūsu jūtas mainās, notikumi dzīvē aizmirstas. Un dažreiz mēs nespējam atrast laiku, lai pārdzīvotu sāpes. Protams, vienkāršāk ir doties pie psihologa vai psihiatra, lai speciālisti palīdzētu noslāpēt sāpes ar zālēm. Bet tas ir nepareizi! Vispirms ir jāpārvar sāpes.
Mums ir vieglāk iedzert nomierinošu līdzekli, lai ātri atgrieztos ierastajās sliedēs - darbā, ģimenē, attiecībās, pašā dzīvē. Tas ir tāpat kā mēs esam roboti, bezemocionāli kiborgi, kas vienkārši iet uz priekšu un ne par ko neuztraucas. Vienkārši dzīvot, ne par ko nedomāt, lai negatīvas uzmācīgas domas netraucētu mierīgai, izsvērtai eksistencei.
Neatkarīgi no sāpēm, mēs vēlamies tās pēc iespējas ātrāk mazināt. Tā kā tas ir grūti, brūce asiņo, veselība ir salauzta, un tas sāp. Un tas liek domāt, ka ķermenis ir dzīvs un adekvāti reaģē uz traumām, slimībām, šķiršanos, tuvinieku nāvi, darba zaudēšanu utt.
Es izdzēru tableti un šķiet, ka nesāp, es neko nejūtu, es varu iet uz priekšu. Tikai tabletes un citas sajūtas var apslāpēt, ne tikai sāpes, bet arī prieks, bauda, un kaķis pārstās pieskarties, un mīļākais ēdiens pārstās šķist garšīgs.
Neviena brūce nevar izārstēt uzreiz. Ja jūs sagriežat pirkstus, jā, ar kādiem līdzekļiem apslāpēt sāpes, bet vienmēr redzēsiet, ka ir brūce. Un paies zināms laiks, kamēr viss sadzīs, sadzīs. Tā tas ir ar brūcēm, kas ir sirdī, dvēselē. Protams, jūs nevarat tos smērēt ar ziedi un jūs nevarat uzlikt pārsēju. Šeit ir nedaudz savādāk. Kamēr nestrādās visi atjaunojošie un aizsargmehānismi, brūce nedzīs. Šūnām ātrāk atjaunoties un asinīm sarecēt ātrāk nav iespējams, tāpēc ar dvēseles brūcēm ir vajadzīgs laiks, lai tās sadzīst!
Lai izdzīvotu sāpes, cilvēka psihei ir jāizstrādā visi posmi. Nav nepieciešams ķerties pie brūces vai turēt visu ar nolūku, nav nepieciešams paātrināt atveseļošanās procesu. Ir svarīgi dot brūcei iespēju dziedēt!
Un greizsirdība sāp, un ignorēšana, un nepatika, un rupji vārdi, un neatbildētas ziņas sāpina, un sliktas ziņas, un šķiršanās, un zaudējums. Viss sāp, dažreiz ļoti, šķiet neizturami, bet vajag izturēt un izturēt.
Sāpes ir jāpārdzīvo, nevis kaut kur no tām jāslēpjas. To nevar nomākt ar tabletēm, alkoholu, ar kaut ko kompensēt, vienkārši to nejust. Dvēseles un sirds sāpes ir tādas pašas kā jebkura cita slimība. Viņai vajag apgulties ar karstu tēju, ar kabatlakatiņu. Mums jācenšas pieņemt sāpes, pieņemt savu sāpīgo stāvokli. Jums jāiemācās atpazīt, kas ar jums notiek, un notikušo nosaukt īstajā vārdā. Svarīgi pateikt sev: “Man sāp”, “Es jūtos slikti”, “Esmu greizsirdīgs”, “Es esmu dusmīgs”, “Man ir bail” utt. Var raudāt, ciest, dusmoties un izgāzt dusmas, tas viss ir pat nepieciešams!
Ja jums ir sāpes, veltiet laiku, lai izdzīvotu savas sāpes. Nedziedinot viņu ar tabletēm, neslīcinot viņu ne par ko un nepāriet uz neko. Jums vienkārši nepieciešams laiks, lai apzināti izdzīvotu savas sāpes.
Esiet pacietīgs, un tad pati psihe spēs ieslēgt aizsardzības mehānismus. Netraucē viņu, viņai viss būs labi. Sākumā pēc tam, kad būsi slims, būs vienaldzība, apātija, tukšums. Un tad var mierīgi pieņemt visu notikušo. Vēlāk tu pieņemsi situāciju un vēlēsies virzīties uz priekšu. Protams, gribētos uzreiz iet uz priekšu, neņemt laiku, neizturēt, bet tieši tāda pakāpeniska kustība ir normāla!
Saprotiet, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība noteikti beigsies, un brūce atkal sāks sāpēt. Un tas beigs sāpēt tikai tad, kad paies laiks un brūce sadzīs!
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/snachala-bol-nuzhno-prozhit.html
