Joprojām nav skaidrs, kāpēc notiek tā, ka šķietami laba sieviete par savu partneri nemitīgi izvēlas kādu rupju, kopdzīvei nepiemērotu un vispār nevienu vīrieti. Jā, vairumā gadījumu pēc vienas neveiksmīgas laulības dāmas cenšas būt gudrākas un vai nu vispār izvēlas vientulību, vai arī nesteidzas ar izvēli un galu galā atrod sev cienīgu variantu.
Ir tāda vientulība, ko parasti sauc par celibāta vainagu, bet gadās, ka gadās tāda situācija, ka savienība vispār nav iespējama. Un otrs variants nepavisam nav vientulība, tas ir daudz sliktāks. Tātad, kāpēc sievietes dažreiz izvēlas sev tādus vīriešus, ar kuriem laulība vispār nav iespējama?
Kas viņiem vainas? Kāpēc viena un tā pati sieviete, tagad precējusies, tagad staigājoša, un pēc tam tā, kas it kā piekrīt laulībām, bet nesteidzas, un viņu ar to moka? Vai vispār ir tāds variants, kuram ir problēmas, kas ir pilnīgi nesavienojamas ar kopdzīvi ar sievieti un vēl jo vairāk ar laulību. Ciešanas, ko sievietēm sagādā attiecības ar šiem vīriešiem, ir daudz lielākas par celibāta vainagu.
Bet kāpēc tas tomēr notiek? Galu galā sieviete savu izvēli izdara pati, neviens viņai to nespiež! Es dalos ar savu viedokli!
Uzskatu, ka tas notiek tikai tāpēc, ka sieviete pati nevēlas veidot ģimeni. Viņas galvā, zemapziņā ir kaut kāds aizliegums personīgai laimei. Viņa nevēlas veidot ģimenes attiecības zemapziņas līmenī.
Un izrādās, ka tajā parādās kaut kāda dualitāte. Viņa it kā vēlas būt laimīga, viņa grib vīrieti tuvumā, viņa vēlas precēties, radīt ģimeni, bērnus, bet viņā iekšā ir aizliegums, iekšēja programma, kas tomēr neļauj kļūt laimīgai. Tas ir, viņa vēlas laimi, bet dvēseles dziļumos viņai neko nevajag.
Tātad, viņa to nodod savam partnerim, šķiet, ka ne viņa nevēlas precēties, ne viņa nevēlas veidot ģimeni, bet šis partneris nevar vai negrib to visu. Tas pārceļ problēmas uz vīrieti, tas arī viss!
Psihologi nosauc daudz iemeslu, kāpēc tā notiek ar sievieti. Viņi saka, ka viss nāk no tālās bērnības, norādot uz tēva klātbūtni / neesamību, sliktu / pārāk labu tēvu utt. Nu pie visa vainīgs tikai tēvs?
Nē, ir arī filozofiski iemesli. Vienkārši sievietei, kura nekādi nevar sakārtot savu personīgo dzīvi, visbiežāk ir kāds mērķis citās dzīves jomās. Viņa tikai domā, ka viņai ir kāda cita misija, kurai nav nekāda sakara ar nopietnām attiecībām un ģimenes veidošanu. Visbiežāk viņa vienkārši nezina, kas viņa ir, kas viņa ir, un stereotipi izdara spiedienu uz viņu, un iekšējās vēlmes cīnās ar to, ir sajūta, ka esat nepareizā vietā. Apkārt visi jautā: “Nu, kad jūs izveidosiet ģimeni, bērni? Kad tu sakārtosi savu dzīvi?
Bet sakārtot savu dzīvi nenozīmē atrast vīru un bērnus, tas ir savādāk. Tas ir, lai saprastu, kas patiesībā ir cilvēks, ko viņš patiešām vēlas, kas viņu piesaista. Un tā vietā sieviete paklausīgi satver pirmo mazo vīrieti, ar kuru viņa saskaras, lai atrastu savu "sievišķo laimi", nekas nesanāk, viņa mēģina vēlreiz, un tas notiek atkal un atkal.
Kamēr sieviete nesapratīs sevi, nesapratīs, ko viņa vēlas no šīs dzīves, viņa nekļūs laimīga. Kad viņai tas viss izdosies, viņa varēs satikt savu mīlestību! Viņa satiks savu vīrieti! Tā ka nevajag braukt virsū vīriešiem, sievietes izvēlas sev tādus, un tad ieslēdz ciešanas. Un patiesībā viņi to visu nevēlas ...
Ko Tu domā par šo?
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/pochemu-zhenshhiny-chasto-raz-za-razom-vybirajut-muzhchin-s-kotorymi-nevozmozhno-postroit-zdorovye-otnosheniya-ili-brak-moe-mnenie.html
