Atzīstiet, vai jūs kādreiz, kaut reizi dzīvē, ir apmeklējis krupja sindroms, ko sauc par skaudību? Un kāds viņus visu laiku cieš! Šī emocija nav tik asa kā, teiksim, greizsirdība vai aizvainojums, taču tā ir stabila un ilgstoša. Skaudība saindē dzīvi, apēdot cilvēku no iekšpuses.
Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti uztvert kāda cita panākumus?
Varbūt tas ir tāpēc, ka viņiem ir lielas cerības. Un viņus vienkārši kaitina, ka ir spiesti dienām kurnēt pie nemīlēta un smaga darba, kamēr kādam viss tiek dots ļoti ātri un vienkārši.
Dažreiz skaudību sauc par greizsirdību uz kāda cita dzīvi. Bet tas nav tas pats. Vismaz trīs ir iesaistīti greizsirdībā, bet divi – skaudībā.
Nekavējoties nepārmetiet sev skaudību. Diemžēl jūs varat būt arī nevainīgs. Un neliedz sev šo emociju izrādīt, jo tu to iedzīsi zemapziņā, tā pilnībā nepazudīs, un tad ar to tikt galā būs daudz grūtāk.
Tieksme uz skaudību var būt atbalss no bērnības. Ja vecāki pastāvīgi salīdzinātu savu bērnu ar citiem bērniem, sakot, ka viņi ir labāki, bet viņu bērns ir sliktāks, tas varētu pārvērsties skaudībā.
Reizēm cilvēkam ir ļoti paaugstināta taisnīguma izjūta, un viņš domā, ka uz viņa rēķina kādam ir paveicies. Starp citu, šajā gadījumā cilvēks savu bezdarbību maskē ar to, ka viņam vienkārši nav paveicies. Viņš kādā vai kaut kā saskata savu neveiksmju iemeslus, nevis meklē tos sevī. Un, protams, pie visa vainīgs kāds veiksmīgāks.
Vēl viens variants ir, kad cilvēks ne tikai salīdzina sevi ar citiem, bet viņam ir arī mazvērtības komplekss. Un atkal saknes nāk no bērnības. Kad vecāki salīdzina savus bērnus ar citiem, cenšoties norādīt, ka bērni slikti ēd, nezina, kā ģērbties patstāvīgi, dabiski ar vislabākajiem nodomiem bērns tā vietā, lai visu darītu labāk, sāk just pats defektīvs. Un tas paliek galvā uz mūžu, lai ko cilvēks darītu, viņš tik un tā būs sliktāks par pārējiem.
Cilvēks, kurš ir vienā sociālajā līmenī ar mums, ir daudz skaudīgāks. Citiem vārdiem sakot, mēs apskaudīsim savu draugu, kurš nopirka sev jaunu mašīnu, nevis kādu uzņēmēju, kurš nopirka veselu jahtu. Kur esam mēs, un kur biznesmenis!
Vai esat kādreiz domājuši par to, ko cilvēks pieliek pūles, lai sasniegtu to, ko viņš ir sasniedzis? Varbūt viņam pat nevajag apskaust, bet apskaut un pažēlot? Viņš smagi strādā, paņēma kredītu, ir nepietiekams uzturs utt. Vai esat gatavs šādiem upuriem? Vai tev to vispār vajag? ES domāju, ka nē!
Dažreiz cilvēki, kuri ir pārāk prasīgi pret sevi, cieš no skaudības. Viņiem ir ļoti grūti saprast, kāpēc viņi cenšas visu darīt pareizi un skaidri, bet tik un tā nekas nesanāk.
Visbiežāk cilvēki vecumā no 18 līdz 27 gadiem ir skaudīgi, un pēc 60 gadiem skaudība pilnībā izzūd. Vienkārši gadiem ejot daudziem sāk uztraukties par to, kas ir citiem, bet gan labāk novērtēt tos, kas ir tuvumā, un to, kas jau ir.
Dažkārt sevis salīdzināšana ar citiem motivē cilvēku attīstīties, kļūt labākam. Var teikt, ka tā ir skaudības baltā puse, taču tā vienalga kaitinās un apēdīs no iekšpuses.
Un, diemžēl, neatkarīgi no tā, kas izraisa skaudību, vienmēr ir viena patiesība visiem cēloņiem! Skaudīgs cilvēks koncentrējas tikai uz ārējiem panākumiem, citiem vārdiem sakot, viņš tikai cenšas izskatīties skaists un bagāts, nevis būt viens.
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/pochem-chelovek-zaviduet.html
