Sabiedrība mums diktē noteiktus dzīves noteikumus. Īpaši tas attiecas uz laulībām, un sievietes biežāk cieš no stereotipiem. Ja dāma neapprecas pirms 30-35 gadu vecuma, tad viss, ko viņa ir sasniegusi, uzreiz nolietojas. Viņai var būt laba izglītība, labi atalgots darbs, mašīna, dzīvoklis, viņa attīstās personīgi, bet ja viņai nav vīra, tad ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā! Un viņai nebūs laika dzemdēt, it kā no tā būtu atkarīga viņas vērtība. Un vispār sāksies malu skatieni, nosodījums un varbūt, gluži otrādi, žēlums. Nabaga meitene, neviens viņu neprecēs ...
Starp citu, arī vīriešiem tas sanāk. Viņiem saka, ka, ja viņi neapprecas līdz noteikta vecuma sasniegšanai, tad tas arī viss, tad viņi nevienam nebūs vajadzīgi. Lai gan es strīdētos. Mēs, sievietes, tā teikt, novecojam ar vecumu, bet vīrieši, tāpat kā dārgs vīns, ar gadiem izskatās vēl daudz labāk! Bet tas ir tikai mans viedoklis, tagad tas nav par to.
Es runāju par to pašu sabiedrību, kas visus steidz uz dzimtsarakstu nodaļu. Vai tad cilvēki nesaprot, ka iet pa eju vai nē ir tikai cilvēka personisks lēmums un neviens viņu nedrīkst ietekmēt, ne svešinieki, ne tuvinieki? Varbūt kāds cits savā tālajā jaunībā nolēma pats nekad nesaistīties ar kādu laulību? Un arī, vai šī sabiedrība nedomā, ka jaunībā bija daudz cilvēku, kuri gribēja precēties ar sievieti, bet viņa vienkārši nebija pārliecināta, nebija tam gatava? Nu nederēja kungi. Un, kamēr visas draudzenes apprecējās ar glītiem puišiem, kuri lielākoties viņus blēdināja vai atstāja ar bērniem, viņa nodarbojās ar savu attīstību, strādāja un baudīja dzīvi.
Un kāpēc parādījās tik spēcīga pārliecība, ka pēc 30 neviens noteikti iemīlēsies? Teikšu uzreiz, esmu precējies, laikam iekrītu to skaitā, kam tiešām paveicas. Bet man ir daudz paziņu, kuri tiešām ļoti nožēloja, ka apprecējās agri un ar nepareizo cilvēku. Vienai draudzenei tagad ir otrā laulība, viņa apprecējās otro reizi pēc 30 gadiem un ir laimīga. Tas ir tikai no pirmās laulības, kur bija dēls, un bijušais viņu visur vēro, zvana, draud. Kur tad bija viņas acis, kad viņa devās viņam līdzi uz dzimtsarakstu nodaļu?
Cita draudzene ir vienkārši iestrēgusi nelaimīgā agrīnā laulībā un viņa pat nerunās par šķiršanos, jo baidās no sabiedrības sprieduma! Respektīvi, viņa ir gatava pievērt acis uz savu laimes un miera trūkumu, ja vien neiedurtu mugurā ar pirkstu! Starp citu, tādus cilvēkus žēlo, bet nenosoda. Kāpēc tad tiek nosodītas tās sievietes, kuras nav izdarījušas stulbu rīcību, nav apprecējušās ar briesmīgu cilvēku?
Tātad laulība mums piešķir statusu sabiedrībā, pat ja mēs tajā ieņemam ļoti nožēlojamu vietu? Pat ja laulātais nemīl, vai mēs viņu mīlam, pat ja esam slikti un bezatbildīgi vecāki. Galvenais, lai ir vīrs, lai arī nabags, bet bija!
Es domāju, ka laulība ir ļoti liela atbildība, un bērni ir mūža pienākums. Un ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai atrastu patiesi piemērotu cilvēku. Ceļā var būt daudz kļūdu, neveiksmju, sāpju un, iespējams, veiksmes. Apprecēties vajag tad, kad jau esi pārliecināts, ka gribi, nobriedis, kļuvis nobriedis. Un tas ir normāli, ja cilvēks 30, 35 gadu vecumā vēl nav precējies. Tas tikai liek domāt, ka viņš vienkārši nav atradis sev īsto cilvēku! Tas ir daudz labāk nekā doties uz dzimtsarakstu nodaļu ar jebkuru personu un pēc tam visu mūžu to nožēlot.
Jā, un bērnus labāk nedzemdēt vispār, nevis dzemdēt un pēc tam atstāt novārtā. Nevajag ieklausīties sabiedrībā, tā vienmēr kaut ko uzliks, un vienmēr būs ar visu neapmierināta. Dari kā tu jūties, kā gribi, lai tev ir labi, nevis citiem!
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/ne-toropites-vyhodit-zamuzh-uzh-luchshe-pozdno-chem-soedinyat-zhizn-s-nepravilnym-chelovekom.html
