Mēs ar vīru esam pazīstami 10 gadus un mums ir 8 gadus veca meita. Kopumā mums nav pretenziju vienam pret otru un dzīvojam normālu dzīvi.
Laulātais ir ļoti mierīgs cilvēks, es teiktu, kaļams un mīksts, visās dzīves jomās. Kad mēs pirmo reizi sākām satikties, es domāju, ka tas ir jauki. Viņš nekad ar mani nestrīdējās, vienmēr man piekrita, nesa ziedus, piepildīja kaprīzes, bija pieklājīgs un ne uz ko neuzstāja.
Pirmais zvans bija, kad pēc trīs mēnešu randiņiem un skūpstiem uz vaiga uz atvadām neizturēju un palūdzu noskūpstīt mani uz lūpām.
Viņš bija samulsis, bet iesmējās. Sausas "saspiestas" lūpas tūbiņā.
Pēc tam bija mēģinājumi iemācīt viņu skūpstīt, bet viņš vienmēr bija ļoti neveikls. Bija sajūta, ka viņam to nevajag, pietiek ar to, ka viņš tur rokās un vienkārši ir klāt.
Pēc sešiem mēnešiem mēs pirmo reizi to izdarījām pēc manas iniciatīvas. Es jutos neomulīgi no šādas mūsu attiecību gaitas. Bet, viņš ir ļoti labs cilvēks, es viņu mīlēju, pieņēmu tādu, kāds viņš ir, un centos ar savu iniciatīvu aizpildīt viņa apmulsumu.
Mēs sanācām kopā gadu pēc iepazīšanās, nospēlējām pieticīgas kāzas un sākām plānot bērnu. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, īstā problēma bija laulības banālā daļa. Procesu vienmēr ierosināju pati un brīžiem šķita, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tas radīja kompleksus.
Par laimi, ātri paliku stāvoklī un sākās citas raizes. Remonts, bērnistabas iekārtošana, meitiņas piedzimšana, pirmie soļi, bērnudārzs, skola. 7 gadi paskrēja kā viena diena.
Pirms 2 gadiem pie mums darbā ieradās jauns darbinieks. Viņš uzreiz sāka par mani interesēties. Es ilgu laiku izlikos, ka nemanu viņa pieklājību, pretojos, pievēru acis uz radušos līdzjūtību.
Es sāku vēl vairāk strādāt pie savām attiecībām ar savu vīru, bet tās tikai pasliktinājās.
Un kolēģis nepadevās, vienmēr bija blakus un atgādināja, ka esmu jauna, pievilcīga sieviete.
Rezultātā pēc kārtējās neveiksmes ar vīru es padevos un... pazaudēju galvu.
Tiklīdz šīs attiecības sākās, es uzplauku, sāku pieskatīt sevi, ģērbties. It kā manī būtu iedvesta jauna dzīvība. Tik daudz komplimentu manā virzienā, es nekad dzīvē neesmu dzirdējis!
Kolēģe – pašpārliecināta, spēcīga, reizēm augstprātīga un ļoti neatlaidīga. Un visus šos gadus man tik ļoti trūka vīrišķā principa. Man ir apnicis justies nevēlamai ar vīru, kurš pat nevar uzņemties iniciatīvu laulības pienākumu veikšanā. Un ar šo vīrieti es jūtos pievilcīga un sievišķīga.
Bet es visu laiku jūtos vainīgs. Esmu apmulsusi un nezinu ko darīt.
Vīrs ir brīnišķīgs visās nozīmēs, bet kā vīrietis absolūti nekā. Un es esmu sieviete, un man ir savas vajadzības. Visus gadus man nav izdevies pamodināt sievā instinktus, lai kā es censtos. Un es domāju, ka tas nedarbosies.
Jaunais vīrietis ir gatavs man pamest vīru viņa dēļ, bet es nevaru pamest savu mīļo cilvēku, pat ja mēs dzīvojam kopā kā kopdzīvnieki, vai kā brālis un māsa.
Es jūtos pretīgi, bet es neredzu izeju no šīs situācijas.
Domāju, ka laiks visu noliks savās vietās. Pa to laiku... lai notiek. Tu dzīvo tikai vienreiz!
