Šo kaķi uz veterināro klīniku atveda vīrietis un sieviete. Veterinārārsts pievērsa uzmanību dzīvnieka pārsteidzošajai sudraba-marmora krāsai un burvīgajām lielām spilgti zilām acīm. Nebija iespējams atraut acis no jaunā pūkainā pacienta.
"Cik skaista meitene, viņa izskatās tikai 5-6 mēnešus veca," Dr Pāvels vērsās pie pāra.
- Jā, tu! Mēs pat nezinām, cik viņai gadu. Mēs viņu savācām mežā, kad gājām, mēs pat nezinām, kā viņa tur nokļuva, ”sieviete atbildēja.
"Ak," ārsts nopūtās, "tas nozīmē kārtējo atradumu. Vai vēlaties paturēt šo skaistumu?
- Ko jūs domājat, mūsu apstākļi neļauj, - vīrietis atbildēja, - mēs joprojām īrējam dzīvokli, un saimniece uzreiz brīdināja, ka pret jebkādiem dzīvniekiem viņas mājā. Mēs pat sastādījām līgumu... Vai varbūt var kaut kur pievienot? Mums viņas bija ļoti žēl, nezinājām, kur viņu vest, tāpēc nolēmām, ka mums jāpārliecinās, vai viņa ir vesela...
"Nu, tad," sacīja ārsts, "ļaujiet man tagad veikt pārbaudi.
Izrādījās, ka kaķis bija absolūti vesels, tikai ļoti novājējis. Šķiet, ka viņa pavadīja vairākas dienas mežā, un, ja neviens viņu no turienes nebūtu aizvedis, varbūt vēl pāris dienas, un viņa būtu prom.
- Tu zini ko? Atstājiet viņu šeit, - ārsts pasmaidīja.
- Ak, kas ir patiesība? Sieviete nopūtās ar atvieglojumu un laimi acīs, un tad paskatījās uz savu vīru. Viņš skumji paskatījās uz skaistuma kaķi.
"Jā, neuztraucieties, man ir vieta šeit, mūsu klīnikas slimnīcā," pāri mierināja veterinārārste, "pagaidām es viņu pieskatīšu un vienlaikus meklēšu viņas saimniekus.
"Vai mēs varam viņai atstāt naudu?" vīrietis jautāja.
“Labdarība šeit vienmēr ir gaidīta,” atbildēja veterinārārsts, “jo daudziem mājdzīvniekiem ir vajadzīga palīdzība.
Pāris klīnikā atstāja diezgan lielu rēķinu, kā arī pierakstīja savus tālruņu numurus, jo ļoti gribēja zināt, kā šīs greznās meitenes liktenis izvērtīsies turpmāk.
Pāvels par veterinārārstu strādā vairāk nekā 12 gadus. Un caur viņa rokām izgāja krietns skaits astīšu slimnieku. Kas attiecas uz šo jauno kaķi, viņa Pāvelam atgādināja vienu gadījumu. Apmēram pirms 10 gadiem saimnieki uz veterināro klīniku atveda kaķi. Viņš bija ļoti izskatīgs sudrabains ar lielām zilām acīm. Pāris gribēja, lai ārsts iemidzina viņu mīluli, ar vecumu viņš sāka staigāt gar paplāti, un ģimenes tēvam tas nepatika. Viņa sieva neuzdrošinājās iebilst, tikai vainīgi slēpa acis. Un kaķis klusībā ieskatījās Pāvelam acīs. Cik daudz sajūtu un emociju bija tajā skatienā, cik daudz sāpju un skumju. Tad Pāvils nevarēja izpildīt īpašnieku gribu:
– Zini, mums šeit ir brīvprātīgais, kurš tikai rūpējas par tādiem kaķiem. Iesaku vienkārši uzrakstīt dzīvnieka atteikumu, it kā viss ir oficiāli, un es to nodošu pareizās un uzticamās rokās.
Saimnieki saskatījās un apstiprinoši pamāja ar galvu. Un Pāvels nopūtās, kaķi nebija kur likt, brīvprātīgā nebija, vienkārši bija ļoti žēl šī nabaga. Tajā pašā vakarā Murziks, tā sauca veco kaķi, pārcēlās pie Pāvela un dzīvoja pie viņa vēl 4 gadus. Toreiz Pāvels pārliecinājās, ka kaķi prot mīlēt un ka viņi ir pateicīgi, inteliģenti dzīvnieki. Murziks viņu nepameta, gulēja ar viņu gultā, ēda ar viņu vienlaikus, sēdēja ar viņu pie televizora, pavadīja viņu un sagaidīja no darba koridorā, nemitīgi kurnēja, kāpa viņam sejā, lai skūpstītos. Un, pateicoties rūpēm un lietotajām zālēm, es nekad netiku garām paplātei!
Kad kaķis nomira, Pāvels raudāja un ļoti rūgti uztraucās. Un viņš stingri nolēma pats, ka nekad vairs neņems mājās šādus atradumus. Bet šis kaķis, kuru uz savu klīniku atveda pāris, atkal izkausēja viņa sirdi. Un Pāvils uzreiz saprata, ka aizvedīs viņu uz savām mājām.
Viņš nēsāja viņu pārnēsā, un mājās viņš paņēma viņu rokās un cieši apskāva. Un kaķēns, atbildot, satvēra viņu ar savām ķepām un mīļi murrāja. Viņa saprata, ka ir mīlēta, un arī prot mīlēt. Galu galā, kaķi patiešām zina, kā mīlēt!
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/poleznoe/koshki-tozhe-umejut-ljubit.html
