Patiesībā ir ļoti biedējoši, kad pilnīgi nekam nav spēka un vispār neko negribas, nekas nesagādā prieku, kļūst it kā vienalga. Nav iesnu, nesāp kakls, un galva ir kārtībā, un nav drudža, bet es vienkārši neko negribu. Pat tās lietas, kas man ļoti patika agrāk. Tas ir ļoti satraucošs simptoms, un jums noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Kad mans draugs bija mazs zēns, viņš pēkšņi saslima. Nē, ne saaukstēšanās, ar kuru šad un tad slimo visi bērnudārza bērni. Viņam absolūti nesāpēja ne kakls, ne galva, un viņam pat nebija iesnu. Viņš bija ļoti mierīgs un kluss zēns, ne par ko nesūdzējās mātei. Nu, protams, vai bērns 5 gadu vecumā saka: "Es jūtos slikti!" vai "Man ir sabrukums!"? Nē. Bērni var pateikt, kur tas sāp vai kas viņus padara slimu.
Un puika vienkārši bija pārguris, viņš stundām ilgi sēdēja vienā vietā, negribīgi šķirstīja grāmatas vai ripināja savu iepriekš iemīļoto rakstāmmašīnu. Visu laiku viņam gribējās apgulties, gulēt, viņam nebija spēka nekam. Viņš pat neprasīja ēst. Un no rītiem viņš paklausīgi gāja uz bērnudārzu ar mammu aiz rokas, knapi vilkdams kājas, un tad vakarā atkal gāja mājās, knapi dzīvs, no bērnudārza. Mamma palūdza bērnudārza māsiņu pārbaudīt dēlu, bet viņa neko sliktu viņam neatrada, nē slimība, un teica, ka tas ir tikai tāds mierīgs bērns, acīmredzot, viņam bija kaut kāds pagrieziena punkts vecums.
Bet mamma nenomierinājās, uztraucās, jo redzēja, kā dēlam paliek arvien sliktāk. Un tad viņa saņēma algu. Viņi dzīvoja nabadzībā, bez tēva, bez radinieku palīdzības. Tā viņa saņēma algu, savāca dēlu uz tirgu, kur pārdeva daudz visādu saldumu un sulīgu augļu. Tas viss bija ļoti dārgi, bet māte ļoti gribēja kaut kā iepriecināt savu puiku, ar kaut ko uzbudināt. Viņa jautāja savam dēlam:
"Saulain, ko tu gribi?" Paskaties, cik garšīgu lietu, izvēlies ko gribi, man ir nauda, daudz naudas!
Bet zēns lēnām pacēla galvu pret māti un tik tikko izspieda:
"Paldies, mammīt, bet es neko negribu.
Toreiz māte saprata, ka ar dēlu notiek kaut kas nopietns. Protams, viņš pats neko nevar pateikt, un ir jāved pie ārstiem. Un vadīja. Visu savu algu iztērēju labiem ārstiem un atradu viņa stāvokļa cēloni. Patiešām, manam draugam sākās nopietna slimība. Un viņam izdevās apstāties, un gandrīz pašā sākumā.
Tas ir tik dīvaini, jo zēnam nebija absolūti nekādu sāpju, nekas viņam netraucēja, bet slimība bija gandrīz asimptomātiska un klusībā viņu nogalināja. Un viņa māte viņu izglāba. Un viņi sāka ārstēt zēnu un varēja viņu izārstēt. Pēc trim mēnešiem viņš ar prieku devās uz bērnudārzu, ēda savus mīļākos ābolus un stāstīja mammai daudz visādu izdomātu stāstu.
Šo slimību tautā sauc: "slimība līdz nāvei". Tas neizpaužas ne ar kādiem simptomiem, vienīgais, ka jūti pastāvīgu nogurumu, un visu laiku gribas gulēt. Un jūs vispār neko nevēlaties, pat ja jūsu priekšā ir viss, ko jūs mīlat un pielūdzat. Bet pieaugušajam neviens neprasīs, ko viņš grib, citiem ir vienalga, kas tur ir un kam veselība. Un pats slimais sevi uzskata par absolūti veselu, jo viņam nav absolūti ko sāpināt! Un tuvumā nav nevienas mīlošas mātes, kas aizvestu pie ārsta un palīdzētu izārstēt slimību...
Un tagad es gribu jums jautāt! Ko tu gribi, kas tev garšo, ko tu tagad ēstu vai kur dotos? Ja kaut ko atbildat, tas ir ļoti labi, bet, ja sakāt, ka jums ir vienalga un neko nevēlaties, tā ir ļoti satraucoša zīme. Un neignorējiet to!
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/samyj-trevozhnyj-priznak-kogda-nichego-ne-hochetsya-i-net-ni-na-chto-sil.html
