Kad Ibrahims Pasha iedeva zīmogu sultānam Suilemanam un devās uz medību namu, gaidot spriedumu, viņš uzaicināja savu brāli Niko palikt pie viņa.
Sarunā ar savu brāli Ibrahims Pasha atzina, ka viņa sirds tagad pieder Nigaram - kalfai, sievietei, kuras zelta rokas viņu izārstēja no smagas slimības. Pateicoties Nigērai, Pasha atrada mieru un atrada dzīves jēgu.
Un tieši Nigars-kalfa mīl Pasu tādu, kāds viņš ir, un mīl viņu no visas sirds, neskatoties uz sodu, kas sekos, ja viņu mīlas dēka tiks atklāta.
Un šī mīlestība pret Khatiju - sultānu, kuras labad Pasha visu upurēja un pat riskēja viņa paša dzīvi, vienā mirklī pazuda.
Tajā brīdī, kad Hatice, sultāns, sastrīdējies ar savu vīru, teica, ka viņa ir viņa saimniece, un viņš ir tikai vergs, kuram ir pienākums kalpot Osmaņu valstij, tas ir, kalpot viņai. Un, ja viņš viņu zaudēs, viņš zaudēs suverēna uzticību.
Šajā brīdī lepnais Ibrahims Pašā saprata, ka viņa mīlestība, sapratne un lojalitāte vienā mirklī izšķīst. Ka viņš vienmēr būs vergs savai sievai, un viņa būs viņa kundze, kas priecājas par varu pār viņu.
Ibrahims Paša mēģināja izmest saimnieces vārdus no atmiņas, taču tas viņam neizdevās.
Tad Niko atgādināja brālim par viņu mātes vārdiem:
- Izvēlieties sievieti un govi savā ciematā.
Bet tagad Ibrahims nevar atgriezties dzimtajā zemē, viņam jāatgriežas tur, kur viņu gaida draugi un ienaidnieki.
