Mihrima, tāpat kā jebkura jauna meitene, sapņoja par tīru un skaistu mīlestību. Bet sultānai netika dotas izvēles tiesības, un Khyurrem Sultan, īstenojot politisko plānu, apprec savu meitu ar Rustem-Pasha.
Laulība ar Rustem apgrūtināja sultānu, taču sākumā māte neļāva viņai šķirties, un pēc tam Rustema Bajazida atbalsts.
Uzzinājis, ka Rustems nodevis savu brāli, Mihrimahs uzbruka pasai, apsūdzot viņu nodevībā:
- Daudzus gadus es sapņoju atbrīvoties no tevis, bet kāds vienmēr traucēja. Tu esi ķēde uz manām rokām, kupris uz manas muguras. Jūs iespiedāt savu zīmogu kā dunci mana brāļa mugurā. Es vienmēr sapņoju atbrīvoties no jums, bet kāds vienmēr traucēja. Bet tagad es šķiros no jums.
Mihrima devās uz valdnieka kamerām ar lūgumu dot atļauju šķirties no Rustema. Bet padiša nolēma, ka Mihrima Bazazida dēļ dusmojas uz savu vīru, un teica, ka Rustems nevarēja rīkoties citādi, viņš izpildīja manu pavēli. Šķiries no viņa, es tev neļaušu.
Jau savā pilī Mihrimahs pateica pasai, ka viņa atradīs veidu, kā no viņa atbrīvoties, un turpmāk, lai viņš netuvotos viņai ne soli un neuzdrošinātos viņai pieskarties pat ar pirkstu.
Uz ko Rustems atbildēja:
- Un no kurienes tev radās ideja, ka tu man esi vajadzīgs, Mihrimah. Man vienkārši nav vienalga par tevi! Jūs aizmirsāt, ka es jau sen apglabāju savu mīlestību pret jums.
Mihrima negrasījās piedot Pasas nodevību un nevērību pret sevi, tāpēc, uzzinājusi, ka Bajazīds ļāva Atmajai atriebties Mustafai, viņa viņam ar prieku palīdzēja.
Atmaja ilgi gaidīja iespēju un beidzot ir pienākusi rēķināšanas stunda. Atmaja veic savu pienākumu, atriebjoties par Mustafu, kaut arī par savas dzīvības cenu.
Mihrima atbrīvojās no kupris mugurā, bet arī zaudēja spēku, kāds bija Rustemam Pašam.
