Pēc Mustafas nāvessoda izpildīšanas suverēnā nonāk baumas, ka Rustems pasha ir vainīgs Mustafa nāvē un ka tieši pirms nāvessoda izpildes Pasha deva pavēli nogalināt divus janisārus Mustafas nometnē.
Rustems Paša savu rīcību skaidroja ar to, ka viņš bija noraizējies par suverēna drošību un ar savu lēmumu apspieda sacelšanos.
Suleimans, atņēmis dzīvību savam dēlam, protams, meklēja kādu, kurš pārliktu atbildības nastu, un tajā brīdī Rustems ir vispiemērotākais bandinieks.
Suleimans atceļ Rustemu - Pasu no lielviziera amata un izdzen no nometnes, apsolot, ka viņš izlems savu likteni, atgriežoties no kampaņas.
Divus ilgus gadus Rustems Pasha dzīvoja trimdā un ar bailēm gaidīja suverēna atgriešanos.
Un beidzot ir pienākusi diena. Suverēns atgriezās galvaspilsētā, bet ne viņa radiniekiem, ne viņam pašam nebija prieka.
Mihrimahs pēc Rustemas lūguma nekavējoties devās runāt ar savu tēvu. Viņa sacīja, ka Hijamašai ļoti pietrūkst tēva, jo visu šo laiku viņiem bija jādzīvo atsevišķi.
Mihrimahs arī atgādināja, ka Rustems vienmēr bija veltīts viņam un nekad netika krāpts. Un fakts, ka Rustems deva pavēli nogalināt janisārus, lai tikai glābtu suverēna dzīvību.
“Jūs zināt patiesību. Ja tu nebūtu nogalinājis brāli Mustafu, viņš tevi būtu nogalinājis.
Virsnieks teica, ka saruna ir beigusies, un vēlāk pavēlēja piezvanīt Rustemam.
Rustems-Pasha, dodoties uz suverēna istabām, drebēja kā “apses lapa”, viņš bija pārliecināts, ka suverēns tagad viņu izpildīs.
Tomēr Suleimans teica, ka viņš izglāba dzīvību tikai Mihrimas dēļ, taču turpmāk Rustemam vajadzētu nodarboties tikai ar savu ģimeni un nenākt acīs.
Protams, Rustems cerēja atgriezties iepriekšējā amatā, taču šobrīd viņš bija apmierināts ar šādu lēmumu.
