Stāstā par labu un sliktu glikokortikoīdi mēs precīzi apspriedām, kā leikocīti izkļūst no asinīm apkārtējos audos. Un viņiem ir nepieciešams izkļūt. Tā kā mūsu slimības ļoti bieži sākas un beidzas kaut kur perifērijā. Varbūt tā ir pneimonija, vai varbūt vienkārši šķembas pirkstā.
Tas ir, visā ķermenī mums ir iestrēdzušas imūnās šūnas, kuras pirmās saskaras ar infekciju un rada trauksmi. Tad viņi no asinīm izsauc pastiprinājumus.
Leikocīti pastāvīgi patrulē mūsu ķermenī ar asins plūsmu. Viņi seko signāliem kā pūķi. Ja daži aizdomīgi ķīmiski savienojumi izplūst no asinsvadu sienas, tad leikocīti tūlīt nirst no debesīm un uzsit pa šo sienu.
Ir skaidrs, ka tas notiek asinsvadā, caur kuru asinis strauji plūst. Tātad leikocīti ne tikai piezemējas, bet kādu laiku ripo gar kuģa sienu. Kā veļas zāle. Vai esat redzējuši, kā šie krūmi ripo pa ceļu? Tā leikocīti ripo gar asinsvadu sienu.
Tad leikocīti izdodas noķert un palēnināties. Viņi jau droši zina, ka aiz trauka sienas notiek kaut kas slikts, un viņiem tur jādodas.
Tad leikocīti sāk izspiesties starp šūnām, kas izklāta trauka sienā, un lēnām izlīst. Agrāk tika domāts, ka leikocīti visu pagriež. Bet tad izrādījās, ka viņi zina, kā iet uz priekšu.
Tas burtiski tika fotografēts mikroskopā. Viņi saka, ka apmēram 30% gadījumu leikocīts nerāpo un nemeklē plaisu, ko tajā iespiest. Nē. Viņš izaug no kājas un sāk spārdīt būri, kas atrodas viņa ceļā.
Vai atceraties skolas bioloģiju? Bija apmēram amēba ar pseidopodu, ar kuru amēba staigāja un visu pabāza. Tātad mūsu vietējais leikocīts ar tādu pašu pseidopodu spārda šūnu sienu un nospiež tajā caurumu. Tad viņš pats iekrīt šajā bedrē, un būris viņu apsedz no augšas.
Nu, it kā kāds raktu dziļu aku, un pēc tam uz tās sašķobījās zeme, un viņam vajadzēja rakt tālāk, lai tiktu ārā. Tātad leikocīts iziet cauri kuģa sienai.
Un neviens tevi no iekšpuses nespēra?
