Es nedalīju cilvēkus labos un sliktos, vienmēr labprāt palīdzu tiem, kam tā nepieciešama, bet joprojām nesaprotu, kāpēc absolūti katrā solī jebkurā pilsētā čigāni iet baros un lūdz naudu. Kāpēc kāds no rīta līdz vakaram smagi strādā, lai nopirktu visu labāko saviem bērniem, savukārt kāds domā, ka ies aizdot roku un tev sniegs - tas ir normāli? Kāpēc pieaugušie ar rokām un kājām, ar tā teikt iespējām, neiet un nedarbojas vismaz kaut kur, lai uzturētu savu ģimeni? Un jā, šodien es runāju par čigāniem. Es nestrīdos, varbūt viņi visi nav tādi, bet tieši es nekad nesaskāros ar adekvātu un neprasīju man naudu.
Un karantīna nepavisam nekļuva par šķērsli parazītiem, kuri ir pieraduši dzīvot uz kāda cita rēķina un kuriem nav ne mazākās vēlmes iet uz darbu, kā to dara normāli cilvēki. Jo īpaši dzelzceļa stacijās ir daudz šādu nabadzīgu, nelaimīgu cilvēku. Galu galā cilvēki iet tur nopirkt biļeti, aizbraukt, piemēram, atvaļinājumā, kas nozīmē, ka nauda ir atrasta. Un tāpēc pirms domāju: kur meklē policija? Bet vairākas reizes es redzēju, kā patruļa viņus izkliedē, kā viņi zvēr pie viņiem, bet viņi joprojām atgriežas "foršās" vietās, lai noplēstu naudu no cilvēkiem, un daudz ko citu. Nu, viņi ir krāpnieki, vai ne?
Reiz es devos uz staciju pēc vilciena biļetes. Pie manis pienāk mazs zēns 6-7 gadus vecs, viss netīrs un lūdz naudu. Cik es zinu, čigāni dzīvo normāli, kāpēc viņu bērni ir netīri? Pareizi, ka viedoklis bija līdzjūtīgs, un kāds vēlējās pacienāt bērnu ar kaut ko garšīgu. Lai gan ko tur ārstēt? Es kaut kā ieskrēju pie izejas no lielveikala ar čigāniem: sievieti un zēnu, lūdzot naudu pārtikai. Es dodu viņiem ķekaru banānu, un pēc manis: "Es nevarēju dot naudu!". Parasti normāli.
Tātad, es stāvu tur, pērku biļeti, zēns gandrīz satver manu roku, es, protams, velku roku. Ēdiena pie manis nav, un es noteikti nedošu naudu. Es bērnu nebļāvu, bet pieklājīgi viņam atteicu, turpinot pirkt biļeti. Es eju prom no kases, zēns man seko un pie apvāršņa parādās čigāniete. Tāda melnmataina dāma apmēram 40 gadu vecumā, ar zelta zobiem un vairākiem svārkiem. Un viņa nāk uz augšu, sāk neatlaidīgi lūgt mani dot naudu zēnam. Un tas mani sadusmoja, ka jūs viņiem atteiksieties agrāk, un viņi tūlīt aiziet, pārslēdzas uz kādu. Un šeit es pieklājīgi atsakos, bet viņi man seko līdzi, gandrīz izvelk maisu no rokām. Un viņi apsola likt likteni, un viņi saka, ka esmu labs cilvēks utt.
Bet es esmu nelokāms, palieku savs un pats no turienes pārceļos ellē. Vienā brīdī es vienkārši to nevaru izturēt, un es saku: “Atrodi sev darbu, kāpēc man tevi jābaro? Ja jūs strādājat, būs nauda, un jūsu bērnam labāk iet uz skolu, pretējā gadījumā viņš kļūs par tādu pašu krāpšanos kā jūs! "
To visu es teicu, kamēr gāju, un čigāns palika man aiz muguras. Cik daudz patīkamu lietu esmu dzirdējis par sevi, lāsti un draudi pret mani! Jebkurš māņticīgs cilvēks būtu izplūdis asarās par visiem šiem vārdiem. Bet es tam vispār nepievērš uzmanību!
Es tikai domāju, vai viņi pat nebaidās no policijas? Un kāpēc čigāni vispār nav ieinteresēti iet un nopelnīt, kā to dara visi pārējie? Un vissliktākais ir tas, ka viņi šajā darbībā iesaista arī bērnus. Bet tam zēnam ir pienācis laiks doties uz skolu. Tas viss ir skumji, un nav skaidrs, ko ar to iesākt!
Sakiet, vai jūs dodat čigāniem naudu? Vai tiešām ir tādi, kurus vada viņu krāpnieciskās shēmas?
Sākotnējais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/zhizn/najdi-sebe-rabotu-nakrichala-na-cyganku-na-vokzale.html
