Vairums cilvēku tik nepacietīgi gaidīja Jaungada brīvdienas, gatavojās, izpirka visus lielveikalus, klāja galdus, ģērbās paši un dzīvokli. Bet tomēr, kas mūs virza? Visi svin un mēs svinam? Un ar dzimšanas dienām tāpat. Visu dienu pūšat virtuvē, gatavojat, tad pārējā laikā izpušķojaties, piemēram, tā pati Jaungada eglīte, tad ciemiņi, apsveicu, tad gulēt - tas ir, dzimšanas diena ir beigusies.
Patiesi laimīgi cilvēki visus šos "lielos" svētkus nemaz nesvin. Nesen aizdomājos, kāpēc man ir vajadzīga visa šī traci un dzīve pēc šabloniem. Izrādās, ka mēs darām visu, kā mums liek sabiedrība, mēs rīkojamies tāpat kā visi citi, mēs darām to pašu, ko visi citi. Taču katra diena cilvēka dzīvē ir liela dāvana. Mēs visi ar nepacietību gaidām svētkus, un kāpēc gan nepadarīt tos paši, jebkurā dienā un laikā. Pilnīgi katra mūsu pastāvēšanas diena ir svinēšanas vērta!
Piemēram, bērnībā viņi mani atturēja no svētku svinēšanas. Protams, šobrīd vēl esmu no tā visa "atteikšanās" procesā, bet esmu jau tam tuvu! Atceros, kā man bija 8-9 gadi, un vēl diezgan dumji vilku ar viņiem pie radiem svinēt ģimenes svētkus. Milzīgi galdi, gardumu jūra, lielas cilvēku grupas līdz 20 gadiem. Sievietes skrēja, visi nesa traukus ar ēdamo, skatījās, lai visiem pietiktu glāzes un galda piederumi. Vīrieši steigā pildīja glāzes, mēdās jokus, stāstīja dzīves stāstus. Nezinu, laikam visiem bija jautri, bija 90. gadi, tad cilvēki varēja tikai sevi iepriecināt ar visādiem sarežģītiem ēdieniem un trokšņainām kompānijām.
Bet tie laiki ir pagājuši, bet ieradums sanākt kopā ar trokšņainām kompānijām, gatavot 100 cilvēkiem un pēc tam pusi no visa izmest.
Tagad patiesība ir tāda, ka attēls ir nedaudz atšķirīgs. Jaunās māmiņas sacenšas savā starpā, kura labāk nosvinēs bērna dzimšanas dienu. Viņi aicina viens otru uz svētkiem, lepojas ar ēdieniem, tērpiem, uzstādīšanu, fotografē, lai ievietotu tos tīklā. Tagad bērnam tādas dzimšanas dienas, ka naudas nepietiks! Animatorus, dārgas kafejnīcas, spēļu istabas, pat zvaigznes aicina daudzi, un dāvanas ir tik dārgas! Bet bērnam tas viss nav vajadzīgs, kopumā tas ir nepieciešams tikai vecākiem.
Man ir pazīstama ģimene, kas dzīvo ļoti pieticīgi, katru dienu viņi ēd gandrīz tos pašus makaronus, it visā tie noliedz sevi, bet k svtki iet ar visiem ldzekiem uz drgiem restorniem, baudot savu virtuvi un apkalpošana. Es jautāju: kāpēc mēs nevaram to visu izlīdzināt, katru dienu paēst garšīgi un izslēgt restorānus. Bet draudzene atbildēja, ka darba dienas ir darba dienas, bet reizi mēnesī ēst omāru, kaviāru, karpačo ir tieši tā!
Es to nesaprotu. Patiesi laimīgi cilvēki tā nedzīvos. Viņiem katru dienu ir svētki. Es nerunāju par to, ka viņi katru dienu ēd dārgas maltītes un kaut ko svin ar malku, nē, viņiem vienkārši vienmēr ir košs un garšīgs ēdiens. Viņi ir laimīgi katru stundu, un viņiem nav vajadzīgs šis kontrasts starp ikdienu un svētkiem, viņi netiecas kāda priekšā lielīties, viņi ir tik labi!
Pareizi, vai ne? Kāpēc visu decembri tā gatavojāmies, rosāmies, steidzāmies, klājām milzīgus galdus un tad, blīkšķ, zvana, un svētku sajūta izgaisa? Vai man ir tāds? Un katru gadu ar katriem “lielajiem” svētkiem es vienkārši zaudēju sirdi, un es nevēlos neko svinēt. Domāju, ka cilvēkam nav jāgaida kāds īpašs gadījums, lai pagatavotu Olivjē vai uzaicinātu ciemiņus. Ko tu domā?
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/po-nastoyashhemu-schastlivye-ljudi-ne-otmechajut-velikie-prazdniki.html
