Par šo tēmu ir ļoti laba frāze - "Padomā, pirms kaut ko saki savam bērnam, vēlāk tā kļūs par viņa iekšējo balsi." Un tā tiešām ir.
Gandrīz visas attieksmes, kas virza cilvēkus dzīvē, tiek noteiktas pirms 5 gadu vecuma, un neapzināti tas mūs pavada visu atlikušo dzīvi.
Domāju, ka visi piekritīs, ka mēs mīlam savus bērnus un vēlamies viņiem tikai to labāko. Taču dažkārt vecāki no labiem nodomiem salauž bērna psihi uz visiem laikiem. Un jau pieaugušā vecumā šie bērni dodas pie psihologiem, lai novērstu vecāku vārdu sekas.
Es uzrakstīšu sarakstu ar visdestruktīvākajām frāzēm, kuras nevajadzētu teikt saviem bērniem:
Tu esi neglīts / th, resns / th, stulbs / th, dīvains / th utt.
Jebkura šāda veida īpašība slēpj bērnā instalāciju, ka viņš patiešām tāds ir, jo par to runā cilvēks, kurš viņu mīl, un viņš nevar maldināt.
Ar vecumu, atkarībā no rakstura, šāds bērns vai nu cīnīsies ar šo balsi, vai arī paklausīs tai. Cīņa būs, lai novērstu pastāvīgu šaubu par sevi cēloņus. Un pat ja viss ir kārtībā, viņš atradīs iemeslu, kāpēc ar viņu viss ir slikti. Un samierināties nozīmē gūt sev punktus un būt tieši tādam pašam, kā viņam kādreiz teica.
Tu esi neizturama, man no tevis apnicis, kāpēc mani šādi soda?
Ar šiem vārdiem tu ieliec bērna zemapziņā, ka ar viņu ir grūti un tu nevari viņu izturēt, ka viņš par tevi nav laimīgs un tu domā, ka tu saņem sodu un tavs bērns pie tā ir vainīgs.
Ar vecumu šāda attieksme noved pie tā, ka bērns vai nu paklausa taviem vārdiem un sāk neciešami uzvesties un tevi soda, vai arī cīnās pret to, cenšoties izpatikt visiem. Viņš kļūst par patīkamu visiem, nedomājot par savu labklājību.
Būtu labāk, ja tu nebūtu dzimis, tu esi man nasta, es tevi nodošu bērnu namam / Baba Yaga
Ar šiem vārdiem jūs nolemjat bērnam izdzīvot. Viņš zaudē savā dzīvē vismīļākā un svarīgākā cilvēka atbalstu. Viņš uzskata sevi par nevajadzīgu un lieku.
Ar vecumu, pēc jau skaidra scenārija, viņš izvēlas divus ceļus. Vai arī samierinās ar to, ka viņš nevienam nav vajadzīgs un ka viņš nekur nav gaidīts. Šajā gadījumā viņa dzīve pastāvīgi būs uz robežas. Vai arī viņš sāks cīnīties par izdzīvošanu, bet viņš nekad nespēs izveidot uzticamas attiecības ar nevienu, un viņš nekad nespēs nevienam uzticēties un kļūt laimīgs. Lai gan dzīvē tas var izdoties.
Tas nav biedējoši, ja šīs frāzes nejauši aizbēga un pēc kāda laika, kad esat jau atdzisis, jūs sakāt, pat ja mazam, kā tev šķiet, bērnam, kurš neko nesaprot, ka tu kļūdies un tev ir kauns par saviem vārdiem.
Kad izlīdzini savus teikumus ar uzmundrinājuma vārdiem un saki, ka esi noguris / tev iet grūti / gribas atpūsties, bet mazulis nav vainīgs, tu viņu tomēr mīli, viņš saprot, ka notiekošajā nav viņa vaina, ka viņš ir mīlēts, svarīgs un vērtīgs.
Šajā gadījumā nekas neapdraud viņa veselību un viņš izaugs ar pārliecību, ka ir labs cilvēks, kā arī ar spēju atzīsti savas kļūdas un saproti, ka ikviens var kļūdīties, taču vienmēr ir iespēja labot savus vārdus un kļūt tas ir labāk.
