Osmaņu jūrā turku korsāri sagūsta Kastīlijas princesi - Izabellu Fortūnu. Korsāri, sagrābuši vērtīgu kravu, nolēma to atdot tikai Osmaņu valdniekam.
Ibrahims, uzzinājis, ka princese Fortūna ir Osmaņu pirātu ķīlniece, pavēl Sjumbulai izpirkt viņu no korsāriem kopā ar svītu un nogādāt medību namā.
Ibrahims paziņo valdniekam, ka Izabella Kastīlija atrodas viņu gūstā, un Suleimans nekavējoties dodas iepazīties ar gūstekni. Princese, neizrādot īpašu satraukumu Osmaņu valdnieka priekšā, nosauc viņu par barbaru un piedraud, ka viņas līgavainis princis Ferdinands viņu noteikti izglābs.
Suleimans, pieradis, ka sievietes viņa klātbūtnē nolieca galvas, izrādīja īpašu interesi par princesi. Viņš pavēl viņu apņemt ar uzmanību un rūpēm, bet tajā pašā laikā informē, ka neatgriezīs viņu dzimtajā zemē.
Suleimans piepilda visas princeses iegribas un virzās arvien tālāk no Aleksandras Anastasijas Lisovskas. Tagad viņa domas pieder nevis rudmatainajai konkubīnei, bet rezignētai melnmatainajai princesei, kas neskopojas ar dzeloņstieņiem.
Politisku apsvērumu dēļ Suleimans nolēma Spānijas princesi paturēt nebrīvē. Bet viņš neslēpa savu interesi par viņu.
