Tagad tik bieži viņi runā par vispārīgiem scenārijiem, bet agrāk tas šķita muļķīgi. Bet tā ir taisnība, ja paskatās uz daudzu ģimeņu stāstiem, jūs varat saprast, ka kāda dīvaina programma tiek nodota mums visiem pēc dzimšanas. Šeit ir viens šāds stāsts.
Ģimene: vīrs, sieva, četras meitas, divi dēli. 1941. gads Viņi dzīvo labi, un pēkšņi sākas karš. Tēvs un dēli dodas uz fronti. Māte un meitenes paliek mājās. Tagad meitenēm jāpalīdz mammai mājas darbos, jātīra mājas, jārok dārzā, kamēr mamma dienu un nakti strādā fabrikā.
Meitenes aug nevis pēc vecuma, bet pēc rakstura, kļūst spēcīgas. Vīrieši atgriežas no frontes, it kā viss kārtībā, visi sveiki un veseli, tikai katrs savādāks. Tēvs tagad daudz dzer, jo viņa acu priekšā ir nogalinātie kolēģi, nogalināto sejas, dēli stingri un sirmiem matiem, meitenes patstāvīgas, māte nejūtīga un auksta.
Tēvs sāk dzert, un pēc kāda laika viņš vienkārši aiziet pie citas sievietes. Māte sāk slimot. Vecākā meita aug un apprecas. No bezcerības, jo tā vajag, lai nepaliktu par vecmeitu. Viņi dzīvo labi, viņai piedzimst viena meita, otra, trešā, ceturtā. Vīrs ir sašutis, grib dēlu, sāk dzert, mājā skandāli. Un tad viņš atrod sev citu sievieti un nosūta savu sievu kopā ar meitām.
Viņa atgriežas tēva mājā. Mātei ir ļoti slikti, viņa gandrīz nevar staigāt, bet viņa palīdz meitai ar bērniem, kā var. Meitas aug agri, jāpalīdz arī vecmāmiņai un mammai. Viņa pastāvīgi strādā un pēc tam atkal apprecas, un atkal ne mīlestības dēļ, bet gan tā, lai mājā būtu vismaz kāds vīrietis. Bet neveiksmīgi. Vīrs dzer, sit, uzmācas meitenēm. Sieviete izšķiras, viņas māte saslimst un nomirst. Tobrīd vecākajai meitai jau ir 20 gadu, un viņa nolemj apprecēties ar klasesbiedreni, kurš ļoti skaisti viņai atzīstas mīlestībā.
Piedzimst meitene. Vīrs sāk dzert un iet pa kreisi. Pēkšņi sieviete saprot, ka šāda dzīve ir jāpārtrauc, ka viņa to visu ir redzējusi un nevēlas to atkārtot. Viņa viena audzina meitu, strādā, mācās, palīdz mammai, kura sāka daudz slimot, un māsām.
Un tagad meita aug, viena vienīga. Ko viņa ir redzējusi savā dzīvē? Kur viņai ir piemērs laimīgai ģimenei, mīlestībai, rūpēm, siltumam? Viņai ir bail domāt par to, kā izvērtīsies viņas dzīve, viņa nevēlas atkārtot visu, kas noticis ar mammu, vecmāmiņu, vecvecmāmiņu.
Viņai jau ir sava attieksme pret vīriešiem – visi dzer, krāpj, sit sievas. Viņa zina, ka šajā dzīvē ir jābūt stipram, jāpaļaujas tikai uz sevi, jādzemdē tikai tik daudz bērnu, cik vien spēj izaudzināt un izaudzināt. Viņa atrod sevi takā, ko staigājuši viņas sieviešu senči. Un viņai nav ne jausmas, kā no turienes tikt ārā, kā tajā visā nenoslīkt!
Uzreiz teikšu, ka viņai izdevās no tā visa tikt ārā. Viņa satika ļoti labu vīrieti, un jau 20 gadus ir ar viņu laimīgā laulībā. Viņiem ir četri bērni, pirmie divi bija meitenes, bet pēc tam vēl divi zēni. Viņai bija ļoti grūti sevi salauzt, lai neatkārtotu savu mīļoto sieviešu likteni, viņai bija burtiski jātiek no turienes.
Izrādās, ka mēs paši varam mainīt savu dzīvi? Nē, neignorējiet senču pieredzi, jo tā tiks uzsūkta kā modelis. Mēs turpināsim staigāt pa šo ceļu, bet mēs varam izkļūt. Tas ir biedējoši, sāpīgi, neērti, bet vienīgais veids, kā mainīt visu uz labo pusi.
Mēs nevaram visu salabot, mēs nevaram ņemt un pārrakstīt vēsturi, mēs nevaram novelt atbildību uz citiem, bet mēs varam mēģināt dziedināt sevi un savu dzīvi. Ar savām rokām!
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/kak-my-povtoryaem-sudbu-svoih-roditelej.html
