Mani bērni, būdami mazi, nemitīgi man atzinās mīlestībā, tieši tāpat. Dažreiz viņi pat teica: "Es arī tevi mīlu", un es biju pārsteigts, jo tā izklausījās kā atbilde uz manu atzīšanos, bet es neko neteicu. Un tad es vienkārši atbildēju: "Un es tevi mīlu vēl vairāk."
Es mēdzu pierakstīt visus sīkumus par saviem bērniem. Pirmie zobi, pirmie vārdi, pirmie brīnišķīgie darbi, kas aizkustināja un lika pasmieties. Tagad es izņemu savas sirdij dārgās piezīmes, pāršķirstu tās un pat nevaru atcerēties dažus mirkļus. Un man par to ir kauns. Es jūtos vainīgs, ka aizmirsu to, kas agrāk bija tik svarīgs.
Man šķiet, ka es atceros visu, kas notika ar maniem bērniem, atceros, kā bērnībā spēlējāmies, kā glāstīju viņu matus, tik zīdainus un maigas, kā mazas rociņas mani apskāva, kā es nožēloju kārtējo nobrāzumu, kā priecājos kopā ar tām par pirmajiem panākumiem, un raudāju dažu viņu neveiksmju dēļ, kā es negulēju naktīs, kad bērni bija slimi drudža, kakla vai nakts dēļ murgs. Tādas naktis, šķiet, nemaz nav aizmirstas, bet nē. Es biju tur, bet kāpēc tik daudzas pagātnes atmiņas vienkārši izgaisa?
Jā, mēs aizmirstam lielāko daļu no tā, ko esam dzīvojuši. Pat ja tas ir saistīts ar mūsu mīļajiem bērniem. Un arī šīs naktis tiks aizmirstas. Un arī tos, kad bērni vienkārši nevarēja aizmigt, un es glāstu viņiem muguru, un viņi man atzinās mīlestībā un noskūpstīja mani uz vaiga.
Viņu dāvanas, mīļi smaidi, nepareizi izrunāti vārdi, runas par kaut ko maģisku, priekšnesumi bērnudārzā un skolā. Mēs zvērējām, ka nekad neaizmirsīsim šādus mirkļus, jo tie ir ļoti spilgti un neaizmirstami.
Mēs dažreiz domājam, ka mūsu smadzenes ir kā dators, un visas atmiņas noteikti nonāks atsevišķā mapē ar nosaukumu "Svarīgi". Tomēr patiesībā viss ir pavisam savādāk. Un tagad es jūtos vainīgs, ka kaut kā aizmirsu kaut ko, kas bija tik svarīgs. Galu galā, par šādiem brīžiem man droši vien vēlāk vajadzēja pastāstīt saviem mazbērniem.
Izrādās, ka nevar uzticēt savām smadzenēm svarīgu informāciju, tās to izdzēsīs vai paslēps aiz citām atmiņām. Es esmu mamma, man ir jāatceras visas detaļas un detaļas par saviem bērniem, vai ne?
Tas ir skumji un nomācoši šāda zaudējuma dēļ. Un es tikai tagad to sapratu. Mēs vēlamies, lai visa mūsu bērnu bērnība paliktu atmiņā kā mīļākā filma. Bet dažreiz mēs vēl labāk atceramies savu iecienīto filmu! Bet kāpēc gan ne ar bērniem?
Es domāju, ka mums visiem ir jāsaprot, ka pat tad, ja mēs neatceramies dažus svarīgus mirkļus, tie joprojām ir pavediens, kas mūs saista ar mūsu bērniem. Viņi veido mūsu attiecības ar bērniem, un šīs attiecības ilgst visu mūžu.
Jā, dažas pagātnes detaļas var pazust, taču tās visas ir viena liela attēla daļa. Mēs tos neredzam atsevišķi, bet kopumā bilde mums ir redzama, un tā ir skaista. Mēs neatceramies atmiņas, bet jūtam emocijas no tām.
Bērni, protams, arī neko daudz neatceras, bet, pateicoties mātes maigumam un mīlestībai, viņi mainās, kļūst labāki, un tā starp mums veidojas saikne.
Mīļās jaunās māmiņas, protams, nav iespējams katru atmiņu fiksēt uz papīra, bet ir vērts mēģināt to izdarīt. Un mammām, kurām ir lielāki bērni, es ieteiktu neapčakarēties tā, kā es, tajos brīžos, kas kaut kur pazuduši no atmiņas. Ir svarīgi, lai visi šie mirkļi atstātu patīkamu nospiedumu jūsu un jūsu bērnu dzīvē! Un es noteikti nonākšu arī pie šī, pie apziņas, sapratnes un atlaidīšu savu vainu...
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/samoe-hudshee-v-materinstve-nevozmozhnost-vspomnit-vse-do-maloj-krohi.html
