Lielākajai daļai cilvēku uz mūsu planētas ir kopīgs herpes. Biežāk tas parādās uz lūpām vai deguna un ātri iziet. Bet ir gadījumi, kad vīruss nonāk dziļāk un ienirst tieši asinīs.
Viņi mēdza domāt, ka tas ir reti. Pagājušā gadsimta vidū herpes tika atrasts zīdaiņu asinīs. Šķiet, ka bērni daudz necieta, taču vīruss peldēja viņu iekšienē un varēja apmesties jebkur.
Tad viņi nāca klajā ar PCR un aptuveni katra trešā bērna asinīs ar burbuļiem mutē atrada herpes.
Tas pats attiecās uz katru piekto pieaugušo ar herpes lūpām. Turklāt tas viss notika cilvēkiem ar normālu imunitāti.
Pārsteidzoši, peldoties mūsu asinīs, herpes simplex vīruss kādu iemeslu dēļ parasti neizraisa masīvu infekciju.
Šim faktam ir vairāki skaidrojumi.
Pirmkārt, PCR ir ļoti jutīga metode. Aptuveni runājot, jūs varat noteikt vienu DNS gabalu, kas pieder vientuļam vīrusam. Atcerieties stāstu par infekciozā vīrusa deva ar kovitu? Tur, lai saslimtu, bija vajadzīgs vesels vīrusu pūlis. Tātad herpes gadījumā asinīs ir vīruss, bet ar to nepietiek.
Otrkārt, vīruss var inficēt, bet nepavairot. Tas ir zināms fakts. Viņam ir vajadzīga kaut kāda īpaša vide reprodukcijai. Gadās, ka vīrusi vienkārši izkaisīti pa mūsu šūnām kā atsevišķās telpās daudzdzīvokļu mājā un mierīgi tur sēž.
Treškārt, herpes vīrusi atšķiras pēc agresivitātes, un ne katrs no viņiem cenšas mūs padarīt par karu.
Nu, un visbeidzot, viņi atceras par mūsu imunitāti, kas principā jebkurā posmā var apturēt šo sašutumu.
Izrādās, ka herpes izplatīšanās caur asinīm visā ķermenī var būt, bet tas notiek reti. Ja tas notiek, tad ļoti smagi slimiem cilvēkiem. Un tad šī infekcija beidzas slikti.
Kā to novērst - neviens nezina. Labāk neinficēties. Ir izmēģinātas vakcīnas pret herpes simplex, taču tās darbojas ļoti slikti. Visas cerības ir uz otrā varianta nesēju apziņu, kuri varētu tērēt naudu narkotikām un neinficēt savus tuviniekus.
