Cilvēki pēdējā laikā ir kļuvuši tik dusmīgi. Viņi pilnībā aizmirsa, kas ir laipnība, ka jums ir jāpalīdz tiem, kam tas ir nepieciešams, ka jums ir jādara labi darbi. Visapkārt cietsirdība, sāpes, dusmas. Bet tieši laipnie darbi padara mūs par cilvēkiem, dara mūs ļoti laimīgus.
Stāsts, ko stāstīšu, visticamāk, notiek ikdienā un dažādās pilsētās. Iespējams, arī jūs to esat izdarījis. Pats redzēju, kā daži emuāru autori internetā pārvērš šo par veselu izrādi. Nu tā ir viņu darīšana – darīt labus darbus tā vien, vai kamerā. Varbūt viņi vienkārši vēlas, lai cilvēki pamostos un darītu tā, kā viņi dara.
Tātad, kādu rītu es gatavojos gatavot sev brokastis un atklāju, ka man vispār nav maizes. Veikals netālu, ārā labs laiks, uzvilku vieglu jaku, kedas, paķēru maku, skrēju uz lielveikalu. Gribēju vakarā nopirkt maizi, bet pavisam aizmirsu, jo darba bija daudz.
Izstaigāju veikalu, izvēlējos savu maizi, paķēru vēl vienu kastīti ar mīļāko tēju un devos uz kasi. Manā priekšā rindā stāvēja vecmāmiņa. Es viņu pamanīju vēl agrāk. Viņa ilgi stāvēja pie pārtikas veikaliem, tad kaut ko ielika grozā, viņa izskatījās apmulsusi. Tātad, pienāca kārta vecmāmiņai. Viņai bija minimāls produktu komplekts - neliela piena kārba, lēti makaroni un tie paši lētie saldumi. Kad pienāca maksāšanas laiks, vecmāmiņa plaukstā pasniedza pārdevējai sīknaudu. Bet pārdevēja, visu saskaitījusi, teica, ka vecmāmiņai nepietiek, lai samaksātu.
Cik nožēlojamu skatienu vecmāmiņa skatījās uz šiem produktiem, kaut kas bija jāatstāj, visam nepietika. Mana sirds sažņaudzās, līdz asarām, godīgi! Teicu vecmāmiņai, ka samaksāšu par pirkumu, un pie kases paņēmu arī cepumus, tēju, sautētas gaļas bundžu, iebiezinātā piena paktu - nu ziniet, vienmēr ir akcijas. Vecmāmiņu šī situācija samulsināja, bet es viņai pārliecināju, ka viss ir kārtībā un palīdzību nevajag atteikt.
Samaksāju par vecmāmiņas pirkumiem, savu maizi un kafiju un devos uz izeju. Un vecā sieviete pienāca pie manis un ar asarām acīs sāka stāstīt, cik viņa ir pateicīga. Es iedevu viņai vairāk naudas un teicu, lai viņa to iztērē pārtikas preču iegādei. Tajā brīdī es nebiju lepns par savu rīcību. Tas bija ļoti smagi manai dvēselei. Pasaulē ir tik daudz vecu cilvēku, kuriem naudas nepietiek pat standarta preču komplektam. Un cik no mums, kas stāvam un izvēlamies veikalos, "ko es pirktu". Kāpēc vismaz reizēm nav iespējams palīdzēt maznodrošinātajiem? Varbūt vecajiem nevajag, varbūt bērniem kaut kam nepietiks.
Vai jums būtu kāda nozīme, ja iztērētu pāris simtus par cilvēku, kuram tas patiešām ir vajadzīgs? Vai sapratne, ka varēji vismaz kādam palīdzēt, nav labākais atalgojums par tavu rīcību? Veikalos ir daudz vecmāmiņu, kas pārdod kaut ko no dārza, kāpēc gan nenopirkt kaut ko no viņām, pieliekot nedaudz virsū? Kāpēc lai nebūtu laipnāks?
Un ziniet, kad es palīdzēju vecmāmiņai, kad viņa stāvēja gandrīz ar asarām acīs un pateicās man par to, man bija tik grūti. Bet tad to visu nomainīja kaut kāda laime. Jā, es izgāju no veikala laimīgs cilvēks! Izrādās, ka ir tik lieliski palīdzēt cilvēkiem. Un tad mājās es ēdu savas sviestmaizes, nomazgāju tās ar kafiju un atcerējos, kā vecmāmiņa uz mani skatījās un kā viņas acis spīdēja. Un mana dvēsele spīdēja!
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/zashla-v-magazin-kupit-sebe-hleba-a-vyshla-schastlivym-chelovekom.html
