Andrejs dzimis 69. gadā. Pēc viena gada vecuma vecāki viņu sūtīja audzināt uz ciemu pie vecvecākiem. Vecāki paši palika pilsētā. Viņiem bija ļoti nopietns un smags darbs, tāpēc dēlam neatlika laika. Un tad viņi arī vakaros sāka mācīties.
Andrejs nebija mazliet apvainojies, kā tas bieži notiek, uz savu māti un tēvu, ka viņi viņu atgrūda pie vecajiem ļaudīm pēc izglītības. Jo Andriuška tik ļoti mīlēja savu vectēvu! Viņš kopā ar viņu izgāja visu karu un pat divas reizes tika ievainots.
Vectēvs arī ļoti mīlēja kazlēnu, lai gan audzināja viņu skarbi, dažreiz pat ar jostu ielidoja. Bet tas viss bija tikai bizness. Kad Andrejam palika 7 gadi, vecāki viņu aizveda uz pilsētu un aizsūtīja uz skolu. Bet pa visām brīvdienām puika tomēr gāja pie vectēva.
Visu, ko Andrejs zina, viņam iemācīja vectēvs! Un viņš bija ļoti gudrs un parocīgs cilvēks, tāpēc Andrejs uzauga tāpat.
Kad Andrejam bija 11 gadu, pastaigājoties ar puišiem pa pilsētu, viņš skatlogā ieraudzīja skaistu, īstu, ādas bumbu. Toreiz tas maksāja pat 6 rubļus. Protams, tajos laikos bērniem neviens kabatas naudu nedeva, citādi kopā ar puikām klubiņā varēja veikt tik vērtīgu pirkumu. Tā viņi, aizkaitināti nopūšoties, gāja pie veikala. Andrejs tik ļoti gribēja kļūt par šādas bumbas īpašnieku, bet nezināja, kur dabūt naudu.
Varēja, protams, jautāt savam vectēvam, bet Andrejs baidījās, ka viņš to nedos. Tad viņš nolēma lūgt vecmāmiņu pierunāt vectēvu. Bet istabā logs bija vaļā, un pats vectēvs visu dzirdēja. Viņš pasauca pie sevis savu mazdēlu un lika viņam visā atzīties.
Endrjū nebija izvēles. Viņš atzinās, ka ļoti vēlas to ādas bumbu. Tad vectēvs pasmaidīja un aicināja zēnu uz savu darbnīcu. Tur viņam bija daudz interesantu lietu, bet vectēvs bija parocīgs, visu darīja pats. Tātad vectēvs izņēma naglu spaini, pasniedza to un āmuru Andrejam ar vārdiem:
- Šeit ir naglas, jums tie visi ir jāsaskaņo. Ja tu to darīsi, es tev došu naudu par bumbu.
Andrejs ar šausmām skatījās uz saliektajiem nagiem un domāja, ka viņš nekad netiks galā ar uzdevumu. Divas stundas viņš cieta, un tajā brīdī nemaz negribēja nevienu bumbu. Vectēvs parasti tur kaut ko darīja pats un tikai reizēm paskatījās uz to, kā mazdēlam klājas. Un Andrejs sita visus pirkstus, no sāpēm un aizvainojuma no acīm jau ritēja asaras.
Nevarēju pretoties un atņēma to visu. Nākamajā dienā pamodos un domāju, ka varbūt jāvēršas pie saviem puišiem, lai palīdz. Bet tad viņš pārdomāja, jo baidījās, ka vectēvs neuzskatīs, ka viņš ir slinks un gļēvulis. Zēnam bija jāsaņemas un jāturpina pūliņi. Viņš strādāja visu dienu, bet tomēr nolīdzināja veselu spaini ar naglām!
Vectēvs pārbaudīja darbu, uzslavēja to un tad teica:
– Lūk, tavi 6 rubļi. Zini, es būtu tev to bumbu nopircis, ja tu man to būtu lūdzis. Bet tagad jūs zināt, cik grūti ir nopelnīt naudu. Un tagad bumba tev būs dārgāka!
Vectēvam bija pilnīga taisnība. Andrejs bija ļoti uzmanīgs ar savu bumbu, ja neņem vērā to, ka visi viņam iespēra. Viņš tika piešūts, salīmēts, un viņš noturējās ekspluatācijā 6 gadus! Viņu izmeta tikai tad, kad visiem kļuva skaidrs, ka uz viņu vispār nekāds remonts nav pakļauts, viņš savu atstrādāja!
Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi. Vectēvs Andrejs vairs nav dzīvs, bet vīrietis iemācījās šo mācību uz mūžu. Jā, viņš bija nedaudz nežēlīgs, bet ļoti vajadzīgs, svarīgs un savlaicīgs. Šī nodarbība palīdzēja Andrejam vairāk nekā vienu reizi viņa dzīvē! Arī tagad viņš nekad nepadodas un nepadodas grūtībām, bet iet uz saviem mērķiem, lai arī lēni, bet pārliecinoši un nelokāmi. Andrejam vienmēr bija viegli pārvarēt radušās problēmas un nepatikšanas. Pat ja tas bija ļoti grūti, viņš savelkās kopā un atrada izeju no situācijas.
Lūk, tāds pasaules vectēvs!
Oriģinālais raksts ir ievietots šeit: https://kabluk.me/psihologija/urok-ot-dedushki-kotoryj-zapomnilsya-na-vsju-zhizn.html
